Kā orķestra eksperiments ar mākslīgo intelektu var veicināt labāku demokrātiju
Simfoniskais orķestris savu nosaukumu ir guvis no grieķu vārda "symphonía", kas nozīmē "skanēt saskaņā”, un "orkhēstra" — apzīmējuma publiskai deju skatuvei vai vietai senajā Romā, kur sēdēja senatori un citas augsta ranga personas. Vārds "demokrātija” cēlies no "dēmokratia" — "tautas vara”.
Lai gan mūsdienu orķestris radās pirms trim gadsimtiem kā valdnieku izklaides līdzeklis, starp orķestriem un demokrātiju vienmēr ir pastāvējusi netieša saikne — un arī spriedze. Lai gan orķestris nekad nav bijis finansiāli pašpietiekams modelis un vienmēr ir bijis atkarīgs no kāda veida mecenātisma, jau 19. gadsimta sākumā simfoniskie orķestri tika ierauti politiskajā aktīvismā. Bēthovens nekautrējās izdzēst vārdus, ka veltījis savu Trešo simfoniju ("Eroica”) Napoleonam, kad viņš 1804. gadā pasludināja sevi par imperatoru, nododot Franču revolūcijas demokrātiskos ideālus. Vairāk nekā divus gadsimtus vēlāk orķestris joprojām kalpo kā spēcīgs atgādinājums par tautas varu — tā ir izcili sagatavotu mākslinieku kopiena, kas darbojas vienotā ritmā, saglabā muzikālo saskaņu un pauž vienotu vēstījumu.
Šī gada vēlēšanu laikā orķestri visā pasaulē — tostarp Losandželosā, Bostonā (ASV) un Leipcigā (Vācijā) — ir aicinājuši pievērsties demokrātiskai domāšanai. Zīmīgi, ka tas notiek laikā, kad paši orķestru mūziķi, saskaroties ar dažādām grūtībām, pieprasa demokrātiskāku darba vidi. Visu oktobri un līdz pat vēlēšanu dienai Losandželosas kolektīvs "Wild Up” ir uzņēmies iniciatīvu orķestru iesaistē vēlēšanu norisēs. Viņu rīkotās "Demokrātijas sesijas” (“Democracy Sessions”) ir starpdisciplināru koncertu, teatrālu uzvedumu, interaktīvu tikšanos, vides prezentāciju un diskusiju virkne, kas norisinās teātros, muzejos, bibliotēkās, parkos, pilsētas ielās un pie upes Losandželosā. "Wild Up” savu aicinājumu atbalstīt demokrātiju noslēdz ar programmu "Mūzika balsošanai” (“Music to Vote By”) — akustiskiem solo priekšnesumiem, kas līdz pat otrdienai, katru dienu no plkst. 12.00 līdz 14.00, notiek "Demokrātijas centrā” (“Democracy Center”), kas atrodas Japāņu izcelsmes amerikāņu nacionālā muzeja laukumā “Little Tokyo” rajonā. "Wild Up" ir unikāli egalitārs kolektīvs — komponistu un solistu kamerorķestris, kuram tomēr nepieciešama tradicionāla vadība, ko nodrošina tā tālredzīgais dibinātājs, diriģents Kristofers Rountrī (Christopher Rountree). Rountrī starpdisciplinārās "sesijas" variē no muzikāli izsmalcinātiem un meistarīgiem priekšnesumiem līdz pat spontāniem, iesaistošiem un atraktīviem eksperimentiem; to mērķis drīzāk ir nevis mainīt cilvēku uzskatus, bet gan mazināt trauksmi par demokrātijas stāvokli. Demokrātijas gars caurstrāvoja, piemēram, "REDCAT" telpās notikušo nīderlandiešu minimālisma šedevra — Luisa Andrisena (Louis Andriessen) skaņdarba "De Staat" (radīta 20. gadsimta 70. gadu vidū) — atskaņojumu. Klavieru un pūšaminstrumentu intensīva ritmiskā dzinējspēka pavadībā četras vokālistes izpildīja fragmentus no Platona darba "Valsts". Tajā Platons aicina uz tautas, nevis mūzikas varu, baidoties, ka mūzika spēj mainīt "pašus fundamentālākos valsts likumus". Andrisens savukārt centās parādīt, cik ļoti Platons kļūdījās.
Citos gadījumos Rountrī darbojās kā "savienotājs", demonstrējot demokrātiju darbībā. Britu komponista Olivera Leita (Oliver Leith) darbā "Garland" — kas ir sava veida muzikāls un teatrāls instrumentu un paņēmienu komplekts — Rountrī radīja uzvedumu, kurā savijās dziesmas, dejas un instrumentāls haoss (tika izmantotas pat skaņu caurules, svilpes un tamlīdzīgi priekšmeti). Tajā piedalījās arī amatieri no vietējās kopienas, kuri kopā ar profesionāļiem dziedāja himnas. Noslēgumā parādījās melns zirgs — un tas viss notika "MOCA" (Laikmetīgās mākslas muzeja) "Geffen Contemporary" plašajās telpās. Kāds tam sakars ar benzīna cenu? Nekāds, izņemot atgādinājumu, ka ikdienas pasaule mums apkārt pati par sevi var būt kā himna. Vācija ir saskārusies ar demokrātijas pārbaudījumu - nesenajās vēlēšanās galēji labējā partija "Alternatīva Vācijai" (“Alternative für Deutschland”) ieguva varu Saksijas-Anhaltes federālajā zemē. Leipcigas pilsēta robežojas ar šo zemi, un tās vēsturiskais "Gewandhaus" orķestris dienas pirms vēlēšanām atzīmēja ar demokrātijai veltītu nedēļas nogali, ko nosauca par "Zīmju nolasīšanu" ("Reading the Signs"). Ideja bija tāda: pētot "mūzikas, diskursa un sociālās darbības" mijiedarbību, nevajadzētu ļauties pārliekai vienkāršošanai vai sazvērestības teorijām - tā vietā labāk vērsties pie Bēthovena. Programmas ietvaros uzstājās “Stegreif” - improvizējošs orķestris, kas darbojas līdzīgi kā amerikāņu kolektīvs "Wild Up". Šai demokrātijas nedēļas nogalei "Stegreif" bija sagatavojuši Bēthovena simfonijas "Eroika"uzspridzināšanu" (interpretāciju, kas to radikāli pārveido).
Tā ir sagadījies, ka Bostonas simfoniskajam orķestrim (BSO) un Leipcigas "Gewandhaus" orķestrim ir kopīgs muzikālais vadītājs - Andris Nelsons, kurš ir centies tuvināt abus kolektīvus, īstenojot kopīgus projektus. BSO patiešām ir attaisnojis savu misiju - būt par orķestri Amerikas demokrātijas šūpulī. Tenglvudā (Tanglewood) - orķestra vasaras mītnē Berkšīras kalnos - kolektīvs atzīmēja 250 gadu jubileju, sarīkojot Filipa Glāsa simfonijas "Linkolns" pirmatskaņojumu, kā arī īstenojot čellista Jo-Jo Ma nedēļu ilgu rezidenču programmu "Mēs, tauta" ("We the People"), kas piedāvāja daudzpusīgu ieskatu mūsu demokrātiskajās muzikālajās saknēs. Savukārt nepilnas divas nedēļas pirms ASV vidustermiņa vēlēšanām BSO, iemiesojot Bostonas revolucionāro garu, pievērsās mākslīgajam intelektam (MI) - un darīja to visai vētraini. Laikā, kad liela daļa sabiedrības uzskata mākslīgo intelektu par nopietnu draudu demokrātijai, Toda Makhovera skaņdarba "already and not yet" ("jau ir, bet vēl nav") pirmatskaņojums - koncerts orķestrim un elektronikai, kas caurstrāvots ar MI, - liek domāt ko citu. Šis izcilais, pusstundu garais Makhovera orķestra darbs piešķir mākslīgajam intelektam zināmu rīcībspēju. Tas tiek panākts, uztverot tehnoloģiju kā "muļķīgu", mūziķus - kā radošus māksliniekus, bet klausītājus - kā spējīgus paplašināt savu kolektīvo redzesloku. Demokrātija šeit netiek pasniegta kā kaut kas jau pilnībā sasniegts un garantēts, bet gan kā virkne satraucošu jautājumu - un atbildes uz tiem netiek uzticētas bezjūtīgām mašīnām. Skaņdarbs "already and not yet", kas tapis pēc pasūtījuma par godu MIT "Media Lab" 40. gadadienai, aicina mūs padarīt pasauli skaistāku, ielūkojoties dziļi sevī. "Media Lab" ir unikāla, ar mākslīgo intelektu saistīta elektroniskā "smilšu kaste" jeb radošais laukums. Vienam no MI optimistiskajiem pamatlicējiem - datorzinātniekam un mūzikas cienītājam Mārvinam Minskim - "Media Lab" kalpoja līdzīgi kā ķirurga instruments, kas atbrīvo iztēli no dažādiem šķēršļiem.
Minskis bija arī mentors Todam Makhoveram, kurš darbojas "Media Lab" jau kopš tā pirmsākumiem un šobrīd vada šo struktūrvienību. Makhovera izmantotais mākslīgais intelekts nav datu vācējs tādā izpratnē kā tie komerciālie, datus rijošie un prātu stindzinošie "briesmoņi", kas pēdējā laikā tiek uzspiesti sabiedrībai. Viņa skaņdarbā tas kļūst par jaunu instrumentu - nevis dzīvesveidu, bet gan līdzekli, kas māca ieklausīties un analizēt, cerot sniegt mūziķiem kādu jaunu ideju. Ar mākslīgā intelekta (MI) operatora Manasvi Mišras - kurš atrodas pašā orķestra vidū - starpniecību MI kļūst par to "jau esošo" daļu jēdzienā "jau esošais, bet vēl ne". Tam nav liela pielietojuma vētrainajā pirmajā daļā "SMASH UP" ("Sadursme"), kurā pasaule ir haosā, un tā ir mūsu problēma. Otrajā, ēteriskajā daļā "WAKE UP" ("Atmoda") mūziķi kļūst par patstāvīgām personībām, un MI ģenerē atbildes, kas izklausās pēc vienkāršas elektroniskas atdarināšanas; taču mūziķi, ja vien ir gatavi iesaistīties, uztver to kā izaicinājumu.
Paradoksālā kārtā mašīna iedveš viņos dzīvību un izceļ viņu individualitāti. Pēdējā daļā "STAND UP" ("Celies!") mašīna tiek savaldīta! Mēs ļaujamies rotaļām jaunā, skaņu pilnā brīnumzemē. Pat Toro (Thoreau) to, iespējams, atzinīgi novērtētu! Vai ar MI palīdzību radīta utopiska māksla spēj glābt demokrātiju? Tas ir visai ambiciozs uzdevums. Lai sākumā tā pamēģina kaut ko mainīt BSO (Bostonas simfoniskajā orķestrī). Diriģents Kents Nagano izrādījās izcils klausītājs (viņš varēja apturēt MI darbību brīžos, kad tā kļuva neinteresanta). Pēc uzstāšanās viņš man pastāstīja, ka orķestris vienmēr bijis gatavs iesaistīties. Turklāt viņš bija ietvēris Makhovera skaņdarbu starp diviem veikliem un krāsainiem Mendelsona darbu atskaņojumiem (tostarp piekto simfoniju). Taču šis orķestris ir sacelšanās noskaņās, un tas bija arī redzams. Daudzi mūziķi, kurus redzēju koncertā, bija ar drūmu sejas izteiksmi un pie atloka piesprauduši sarkanus ziedus - tā bija zīme, ka viņi ir neapmierināti ar administrāciju, kura nav pagarinājusi Nelsona līgumu. Līgums beidzas šovasar, noslēdzot Nelsona 13 gadus ilgo darbu BSO vadībā. Orķestrim bija pilnīgs pārsteigums paziņojums, ka vadībai un Nelsonam nav vienota redzējuma. Mūziķi vēlas, lai viņos ieklausās - viņi vēlas orķestri, kas darbojas kā demokrātiska vienība, nevis tikai tādu, kurā lēmumu pieņemšana atgādina mākslīgā intelekta darbību.
Ironiski, bet Nelsons, kurš ir parakstījis vienošanos par konfidencialitāti, šķiet, neizrāda īpašu redzējumu demokrātijas jautājumos. Latviešu diriģents nepiedalījās "Tanglewood" festivāla "demokrātijas koncertos" (lai gan viņš diriģēja fragmentus no Džona Adamsa operas "Niksons Ķīnā" - radio pārraidē tas izklausījās tik smagnēji, ka brīvai domai tur nebija atstāta nekāda vieta). Leipcigā Nelsona ieguldījums "Gewandhaus" orķestra "demokrātijas nedēļas nogalē" nebija saistīts ar demokrātiju vispār - tā bija vienkārši programma ar Čaikovska un Dvoržāka skaņdarbiem, kas šajā kontekstā šķita pilnīgi nevietā. Leipciga, kurā, tāpat kā Bostonā, ir daudz jauniešu, ir kļuvusi par Vācijas tehnoloģiju centru; arī tai būtu noderējis kāds eksperiments ar "demokrātisku mākslīgo intelektu". Sveds ir laikraksta "The Times" bijušais klasiskās mūzikas kritiķis.
