Slavenais Pizas tornis savulaik bija tik tuvu kritiskajai robežai, ka 1990. gadā to nācās slēgt apmeklētājiem, tomēr inženieriem izdevās astoņus gadsimtus veco celtni stabilizēt ar pārsteidzoši delikātu metodi, raksta “Startlap”.
Pizas torņa slīpums laika gaitā no interesantas arhitektūras īpatnības bija pārvērties par reālu apdraudējumu. Līdz 1990. gadam situācija bija kļuvusi tik nopietna, ka torni uz laiku slēdza apmeklētājiem.
Līdz kritiskajai robežai bija palikušas grāda simtdaļas - 1990. gadā tornis bija sasvēries aptuveni 5,5 grādu leņķī. Datoru modeļi liecināja, ka aptuveni 5,44 grādu slīpums jau varētu nozīmēt sabrukšanas risku.
Situāciju vēl vairāk sarežģīja tas, ka tornis turpināja lēnām kustēties — tā virsotne katru gadu nobīdījās aptuveni par vienu milimetru uz ārpusi.
Problēmas sākās jau 1173. gadā, kad tika uzsākta torņa celtniecība. Gandrīz 14 500 tonnu smagā celtne tika uzbūvēta uz mīkstas, mālainas grunts, kas nespēja vienmērīgi noturēt milzīgo svaru.
Jau būvniecības laikā meistari pamanīja, ka tornis sāk nosvērties. Viņi mēģināja situāciju labot, vienā pusē izbūvējot vairāk akmens, tāpēc tornis mūsdienās nav tikai slīps — tas ir arī nedaudz izliekts.
Glābšanas darbu sākumā torni nostiprināja ar tērauda trosēm un stīpām. Ziemeļu pusē, kas atradās augstāk, tika novietoti arī milzīgi svina atsvari — aptuveni 870 tonnas. Tie palīdzēja apturēt torņa tālāku kustību, taču ar tiem nepietika, lai būtiski samazinātu tā slīpumu.
Tad starptautiska inženieru komanda itāļu inženiera Mikeles Džamiolkofska vadībā izmantoja daudz smalkāku paņēmienu - zem torņa pamatiem ziemeļu pusē tika izurbti slīpi urbumi, pa kuriem pamazām izņēma nelielu daudzumu grunts. Izveidotajās tukšajās vietās atlikusī grunts lēnām sablīvējās.
Rezultātā torņa ziemeļu puse nosēdās par dažiem milimetriem, un visa konstrukcija ļoti lēni sāka virzīties pretējā virzienā.
Galvenie darbi notika no 1998. līdz 2000. gadam, un katrs solis tika nepārtraukti kontrolēts ar mērierīcēm.
No torņa pamatiem kopumā tika izņemtas aptuveni 70 tonnas grunts - mazāk, nekā sver divas pilnībā piekrautas kravas automašīnas. Salīdzinājumam — pats Pizas tornis sver aptuveni 14 500 tonnu. Rezultāts bija iespaidīgs: torņa virsotne pārvietojās atpakaļ par 44 centimetriem.
Varētu šķist, ka vienkāršākais risinājums būtu nostiprināt pamatus ar betonu vai mehāniski iztaisnot torni, taču inženieri no šādas pieejas izvairījās.
Celtne jau vairāk nekā 800 gadu atradās uz mīkstas mālainas grunts, tāpēc pārāk strauja vai apjomīga iejaukšanās varēja radīt vēl lielākas problēmas. Tā vietā speciālisti izmantoja pašas grunts dabisko kustību.
Ironiskā kārtā tieši grunts, kas sākotnēji bija izraisījusi torņa slīpumu, izrādījās noderīga arī tā stabilizēšanā, un tā spēj arī slāpēt zemestrīču radītās vibrācijas.
Glābšanas darbi izmaksāja aptuveni 28 miljonus eiro, un pēc 11 gadus ilgas slēgšanas Pizas tornis apmeklētājiem atkal tika atvērts 2001. gada 15. decembrī.
Līdz tam tā slīpumu bija izdevies samazināt līdz aptuveni 3,97 grādiem — aptuveni tādam līmenim, kāds tas varēja būt 19. gadsimta sākumā.
Taču tornis turpināja lēnām iztaisnoties arī pēc darbu pabeigšanas, un no 2001. gada līdz 2010. gadu beigām tā virsotne pārvietojās vēl aptuveni par 4,5 centimetriem.
Šobrīd speciālisti uzskata, ka tornis ir stabils vismaz nākamajiem 200 gadiem.
Pilnīgi taisns tas gan, visticamāk, nekļūs - to neļauj gan grunts īpatnības, gan gadsimtu gaitā izveidojies nelielais konstrukcijas izliekums.
Tūristi Pizas torni var ne tikai apskatīt no ārpuses, bet arī uzkāpt tā virsotnē. Tam nepieciešama biļete ar konkrētu apmeklējuma laiku.
Ceļš augšup ved pa 251 pakāpienu. Dažviet tie ir nelīdzeni un slideni, tāpēc apmeklētājiem ar sirds un asinsvadu vai kustību sistēmas problēmām šāds kāpiens nav ieteicams.
Bērniem, kuri līdz attiecīgā gada beigām vēl nav sasnieguši astoņu gadu vecumu, tornī ieeja nav atļauta. Apmeklētājiem līdz 18 gadu vecumam jābūt pieaugušā pavadībā.
Uz torni nedrīkst ņemt līdzi somas un mugursomas — tās jāatstāj bezmaksas glabātavā.