Vienā no Polijas galvaspilsētas galvenajām slimnīcām, Varšavas Medicīnas universitātes klīnikas centrā (tautā pazīstamā kā Banača slimnīca), morgā, mēnešiem tika turēti mirušu cilvēku ķermeņi, kas laika gaitā jau bija sākuši sadalīties, ziņo Polijas medijs “wiadomosci.onet.pl”.
“Onet” savācis vairāku bijušo darbinieku liecības, un medija rīcībā ir fotogrāfijas, kas apstiprina šo faktu.
“Smaka bija briesmīga. Kad es atvēru ledusskapi, smaku varēja sajust visā telpā,” sacīja bijušais privātā uzņēmuma darbinieks, kuram slimnīca bija uzticējusi aukstuma noliktavas pārvaldību un pacientu līķu glabāšanu.
2024. gada februārī slimnīca savu aukstuma noliktavu un blakus esošās telpas iznomāja bēru namam “Hope”, privātam uzņēmumam, kuru vada Patricja Kinaščuka. Saskaņā ar vienošanos, uzņēmums ir atbildīgs ne tikai par mirušo ķermeņu glabāšanu slimnīcā, bet arī par to nodošanu viņu tuviniekiem. Uzņēmums, kā izrādījās, bija reģistrēts tikai divas dienas pirms nomas sākuma.
Polijas medijs “Onet” procedūru, kad slimnīca līķu glabāšanu, izsniegšanu tuviniekiem un apbedīšanas organizēšanu uzticējusi privātam uzņēmumam, jau iepriekš bija nodēvējis par nelikumīgu.
Portāls citē kādu mirušā tuvinieka ģimenes locekli, kurš stāstīja: “Sieviete prozektorijā teica, ka, ja es rīkotu bēres pie viņas, es nemaksātu par ledusskapi. Jo citā vietā man par to prasīs daudz naudas, bet šeit - neko. Viņa mēģināja mani pierunāt…”
Arī kāds ilggadējs bēru industrijas darbinieks medijam atklājis, ka redzējis jau gatavas līguma veidlapas. “Darbinieks redzēja vīrieti izmisumā un saņēma uzdevumu pārliecināt viņu parakstīt līgumu, kamēr viņš vēl atradās slimnīcā,” viņš stāstīja.
Kādai slimnīcā mirušā pacienta ģimenei šķitis dīvaini, ka slimnīcas oficiālajā dokumentā ir privāta bēru biroja zīmogs. Prokuroram vajadzētu interesēties par to, kas notiek slimnīcā. “Kā tas ir iespējams, ka slimnīca privātam bēru birojam uztic aukstuma noliktavas darbību? Šāda iestāde līķus vēlāk savāc pie sevis, un tas ir aizliegts ar likumu,” medijam sacīja kāds nozares pārstāvis.
“Es nesapratu, kāpēc mirušo pacientu radinieki mūsu slimnīcā tiek tik ļoti mocīti. Man bija žēl, ka viņiem bija jāiet tik tālu. Tūlīt pēc tam saņēmu zvanu no Patricjas kundzes, kura sūdzējās, ka es nesūtu savas ģimenes pie viņas,” medijam stāstīja kāds bijušais slimnīcas darbinieks.