“Tādu spriedzi Tenglvudā nekad neesmu pieredzējis”. Aizkustinošs atbalsts Andrim Nelsonam

"Tenglvudu apmeklēju katru gadu, tāpēc nojautu, ka šovasar, ņemot vērā pretrunīgi vērtēto lēmumu par Andra Nelsona amata atstāšanu, tur varētu valdīt saspringta gaisotne. Tomēr negaidīju, ka spriedze būs tik jūtama un plaisa starp orķestra mūziķiem un vadību – tik dziļa," raksta Normans Lebrehts “slippedisc.com”.

Tā kā reti gadās būt tik nozīmīgu notikumu epicentrā, nolēmu pats sagatavot reportāžu - varbūt jums tā būs interesanta. Atceļā uz mājām veltīju pāris dienas, lai sakārtotu piezīmes un visu aprakstītu.

Mans reportāžas apraksts ir šāds:

Otrdienas pēcpusdienā devos uz lietainajiem Tenglvudas koncertlaukumiem, lai apmeklētu Tenglvudas Mūzikas centra sezonas atklāšanas ceremoniju Ozavas zālē. Lai gan Tenglvudā viesojos katru gadu, līdz šim nekad nebiju ieradies tik agri, lai piedalītos sezonas atklāšanā. Jau iepriekš biju daudz dzirdējis par Rendala Tompsona skaņdarbu "Alleluia", ko pēc Sergeja Kusevicka pasūtījuma komponēja pirmajai atklāšanas ceremonijai un ko kopš tā laika Tenglvudā izpilda katru gadu. Tāpēc nolēmu izmantot iespēju un šoreiz to piedzīvot klātienē.

Tomēr jau dažas minūtes pēc ieiešanas zālē kļuva skaidrs, ka šī gada ceremonija būs pavisam citāda.

Pirmais cilvēks, ko pamanīju, bija apmeklētājs T kreklā ar stilizētu Andra Nelsona portretu, kurā viņš attēlots ar sarkanu ziedu rokās. Virs attēla bija uzraksts "Reinstate" ("Atjaunot"), kas nepārprotami atsaucās uz Baraka Obamas 2008. gada priekšvēlēšanu kampaņas slaveno plakātu "Hope". Uz krekla mugurpuses bija lasāms sauklis "Andrim. Bostonai. Mūziķiem.", kā arī sarkanā zieda simbols, mirkļbirka #redflowercampaign un interneta vietnes StandWithAndris.org adrese.

Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka šis cilvēks stāvēja tikai dažu metru attālumā no Bostonas Simfoniskā orķestra prezidenta un izpilddirektora Čada Smita. Viņam blakus atradās vairāki mecenāti, viņa dzīvesbiedre, kā arī mākslinieciskās plānošanas speciālists Daniels Malampalli, kurš tiek uzskatīts par vienu no iespējamajiem Tonija Foga pēctečiem.

Kad apsēdos zāles aizmugurē, pamanīju vairākas Bostonas Simfoniskā orķestra mūziķu grupas. Viņi visi bija ģērbušies vienādos melnos T kreklos ar uzrakstu "Boston Symphony Musicians United", bet uz mugurpuses bija redzama mirkļbirka #bsomusicians.

Paskatoties uz skatuves pusi, kļuva skaidrs, ka tādus pašus kreklus valkā arī gandrīz visi Tenglvudas Mūzikas centra jaunie dalībnieki - tajā dienā notika viņu uzņemšanas ceremonija.

Vēl pirms pasākuma sākuma bija acīmredzams, ka Andrim Nelsonam ir plašs atbalsts - ne tikai no klausītājiem, bet arī no Bostonas Simfoniskā orķestra mūziķiem un pašiem Tenglvudas Mūzikas centra dalībniekiem.

Pasākumu atklāja Tenglvudas Mūzikas centra direktors un bijušais Bostonas Simfoniskā orķestra altists Eds Gazuleass.

Runas sākumā viņš atzina, ka jūtas īpaši emocionāli, lai gan, kā pats sacīja, "grūti pateikt, kāpēc". Viņš piebilda, ka viens no iemesliem noteikti ir jaunie mūziķi, kuru klātbūtne piešķir ceremonijai īpašu nozīmi.

Gazuleass uzsvēra centra starptautisko raksturu, norādot, ka daudziem jaunajiem mūziķiem ir citas valsts pilsonība vai dubultpilsonība, un apliecināja, ka viņi visi Tenglvudā ir gaidīti.

Viņš pateicās arī saviem ilggadējiem kolēģiem, īpaši izceļot Bostonas Simfoniskā orķestra mākslinieciskās plānošanas viceprezidentu Toniju Fogu un Tenglvudas Mūzikas centra vokālās mākslas programmas vadītāju Donnu Apašovu, kuri gatavojas doties pensijā. Abi saņēma ilgas un sirsnīgas ovācijas. Tonija Foga gadījumā aplausi nerimās, līdz viņš piecēlās kājās un pateicās klātesošajiem.

Savas uzrunas centrā Gazuleass lika komponista Džordža Lūisa atziņu: "Mākslinieki māca pasaulei dzīvot, bet mūziķi māca pasaulei klausīties."

Balstoties uz šo domu, viņš runāja par pasauli, kurai, viņaprāt, šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk nepieciešama spēja ieklausīties.

"Mēs dzīvojam nemierīgos laikos," sacīja Gazuleass, piebilstot, ka "šīs grūtības, iespējams, sasniegušas pat šos skaistos pakalnus un zaļos Tenglvudas zālienus".

Tomēr viņš uzsvēra, ka pasaulei ir vajadzīgi mākslinieki, kuri nebaidās no neveiksmēm, nosodījuma vai nežēlības un kuri ar savu mākslu spēj iemācīt cilvēkiem vienam otrā ieklausīties.

Pēc Eda Gazuleasa uzrunas uz skatuves kāpa Bostonas Simfoniskā orķestra koncertmeistare flautu grupā Lorna Makgī, kurai bija paredzēts atskaņot divus skaņdarbus - Ervīna Šulhofa Sonāti flautai un Kloda Debisī "Beau Soir".

Taču pirms muzicēšanas Makgī, kura iepriekš bija nosūtījusi atklātu vēstuli orķestra valdei, aicinot pārskatīt lēmumu par Andra Nelsona atbrīvošanu no amata, izmantoja iespēju uzrunāt klātesošos.

Vispirms viņa Bostonas Simfoniskā orķestra mūziķu vārdā sveica Tenglvudas Mūzikas centra jaunos dalībniekus un īsi pastāstīja par skaņdarbiem, kurus grasījās atskaņot. Pēc tam viņa sacīja, ka vēlas pateikt vēl dažus iedrošinājuma vārdus.

Lai gan uzruna bija adresēta jaunajiem mūziķiem, bija grūti nepamanīt, ka daļa vēstījuma nepārprotami bija domāta arī Bostonas Simfoniskā orķestra prezidentam un izpilddirektoram Čadam Smitam, kurš sēdēja zālē.

Makgī mudināja jaunos mūziķus nekad nepieļaut, ka pret viņiem izturas kā pret "zobratiem mehānismā" vai "rūpnīcas strādniekiem", uzsverot, ka viņi ir mākslinieki.

Viņa aicināja arī nekaunēties no vēlmes sasniegt izcilību.

"Izcilība nav elitāra," viņa sacīja.

Makgī atgādināja, ka klasiskās mūzikas lielie darbi ir pārdzīvojuši gadsimtus tādēļ, ka tie runā par universālām cilvēka pieredzēm.

Viņa dalījās arī personīgos stāstos par vēstulēm, ko saņēmusi pēc koncertiem no cilvēkiem, kuri cīnās ar vēzi, kā arī bērnu tiesību aizstāvjiem. Viņi rakstījuši, ka mūzika viņiem devusi spēku un palīdzējusi pārvarēt smagus dzīves brīžus.

"Es to stāstu, lai atgādinātu, ka mēs nekad nedrīkstam ļaut kādam apgalvot, ka klasiskā mūzika vairs nav aktuāla," viņa teica.

Noslēgumā Makgī vērsās pie jaunajiem mūziķiem ar īpašu aicinājumu:

"Ja jūs patiesi mīlat šo mākslas formu, savas karjeras laikā ne reizi vien būsiet spiesti to aizstāvēt. Klasiskajai mūzikai ir vajadzīgi cilvēki, kuri tai tic no visas sirds. Ticiet tai arī jūs."

Pēc uzrunas Makgī izpildīja abus skaņdarbus, izpelnoties ilgas un sirsnīgas ovācijas.

Tobrīd pamanīju, ka zālē bija ieradies arī Andris Nelsons. Viņš stāvēja sānu ejā un noklausījās visu priekšnesumu, pēc tam ilgi aplaudējot flautistei.

Pēc tam Eds Gazuleass uz skatuves aicināja Bostonas Simfoniskā orķestra prezidentu un izpilddirektoru Čadu Smitu.

Atšķirībā no iepriekšējiem runātājiem, viņa uzņemšana bija ļoti atturīga. Neviens no orķestra mūziķiem nepiecēlās kājās, un arī lielākā daļa Tenglvudas Mūzikas centra dalībnieku neaplaudēja. Skaļākie aplausi, šķiet, nāca no zālē esošajiem mecenātiem un ziedotājiem, kuri centās kompensēt kopējo vēso reakciju.

Smita uzruna ilga nedaudz vairāk par divām minūtēm.

Viņš runāja par Tenglvudas īpašo nozīmi, nodēvējot to par visas klasiskās mūzikas pasaules "smaguma centru", kā arī atcerējās laiku, kad pats bijis Tenglvudas Mūzikas centra dalībnieks.

Uzrunājot jaunos mūziķus, Smits aicināja viņus radīt mūziku, kas sniedzas tālāk par mēģinājumu telpām un koncertzālēm, ietekmējot gan apkārtējos cilvēkus, gan kopienas, kurās viņi muzicēs.

Tomēr vairākas orķestra mūziķu grupas viņa runas laikā savā starpā klusām jokoja un smējās, bet pēc uzrunas aplausi bija īsi un visai kūtri.

Kad Smits pameta skatuvi, Eds Gazuleass pieteica Andri Nelsonu.

Diriģents uz skatuves devās no pretējās puses, un viņu sagaidīja gandrīz minūti ilgas stāvovācijas, kuras pavadīja skaļi "bravo" saucieni, svilpieni un ovācijas.

Daļa ziedotāju un Čada Smita dzīvesbiedre aplausos nepiedalījās. Savukārt pats Smits, atgriezies savā vietā, dažas sekundes stāvot aplaudēja Nelsonam un pēc tam apsēdās.

Tikmēr Nelsons, vairākkārt pateicīgi paklanoties, acīmredzami bija aizkustināts par publikas uzņemšanu.

Pateicies par sirsnīgajiem aplausiem, viņš atzina, ka pēc Lornas Makgī "izcilās spēles un brīnišķīgās runas" viņam gandrīz nav ko piebilst.

Nelsons sacīja, ka Bostonas Simfoniskā orķestra mūziķi katru vasaru ar nepacietību gaida atgriešanos Tenglvudā, jo viņiem svarīgas ir ne tikai nodarbības ar studentiem, bet arī cilvēciskās attiecības ar viņiem.

"Klasiskajai mūzikai ir nākotne. Un tā nav apdraudēta, jo esam kopā ar jums - jaunāko paaudzi," viņš teica.

Nelsons jaunos mūziķus nosauca par "šīs institūcijas sirdi" un "iemeslu, kāpēc mēs visi esam šeit".

Noslēgumā viņš novēlēja visiem veiksmīgu vasaru un pauda cerību vēl daudzus gadus satikties Tenglvudā.

Tieši šie pēdējie vārdi zālē atkal izraisīja skaļas un ilgas ovācijas.

Pēc tam Andris Nelsons diriģēja Tenglvudas Mūzikas centra jaunos mūziķus, Bostonas Simfoniskā orķestra mūziķus un Tenglvudas darbiniekus, kopīgi izpildot Rendala Tompsona "Alleluia" - skaņdarbu, kas kopš Tenglvudas pirmsākumiem tradicionāli noslēdz sezonas atklāšanas ceremoniju.

Kad Ozavas zālē sāka skanēt kora dziedājums un balsis saplūda vienotā skanējumā - priekšā dziedāja jaunie mūziķi, bet man līdzās un aiz muguras Bostonas Simfoniskā orķestra mūziķi un Tenglvudas darbinieki -, mani pārņēma spēcīgas emocijas. Tā bija aizkustinoša muzikāla pieredze, kas uz brīdi lika aizmirst visu spriedzi, kura bija jūtama visas ceremonijas laikā.

Tomēr šis miera brīdis nebija ilgs.

Izejot no zāles, pamanīju vēl vairākus cilvēkus T kreklos ar stilizētu Andra Nelsona portretu un uzrakstu "Reinstate". Redzēju arī kādu pasākuma dalībnieku, kuram pie krekla bija piesprausts sarkans zieds, bet uz paša krekla bija četras Andra Nelsona fotogrāfijas un apsveikums par 2026. gada "Opus Klassik" balvas saņemšanu kategorijā "Gada diriģents". Arī uz šī krekla bija redzama mirkļbirka #redflowercampaign un vietnes StandWithAndris.org adrese.

Kopējais iespaids bija nepārprotams - spriedze starp Bostonas Simfoniskā orķestra vadību un mūziķiem ir ļoti liela, un publiskais atbalsts Andrim Nelsonam ir acīmredzams.

Ja man būtu jāizdara tikai viens secinājums pēc šīs dienas notikumiem, tas būtu šāds - tuvākās nedēļas Bostonas Simfoniskā orķestra prezidentam Čadam Smitam, visticamāk, nebūs vieglas.