Meitene Venecuēlā 32 stundas pavada iesprostota zem drupām pēc zemestrīces

Karinas Blanko vienīgā meita, 12 gadus vecā Fabiana, atradās viņu mājās, kad 24. jūnijā Venecuēlu dažu sekunžu laikā satricināja divas spēcīgas zemestrīces. Otrā zemestrīce bija viena no spēcīgākajām, kas valsti skārusi gadsimta laikā, tās stiprums bija 7,5 balles, raksta BBC.

Kad Karina sasniedza savu māju Karabaledā La Guaira štata ziemeļos, viņa gandrīz nespēja noticēt savām acīm. "Es varēju redzēt vienu ēku, tad spraugu, kur atradās mana ēka, un tad vēl vienu ēku."

Viņu pirmajā stāvā esošajā dzīvoklī desmitstāvu ēkā Fabiana atradās savas mātes guļamistabā, kad sajuta zemestrīci. Viņa ieskrēja virtuvē un turējās pie letes, kad sienas ap viņu sabruka. Viņa tika nogrūsta zemē.

"Es redzēju, kā lietas dreb, krīt, lūst, un tad sienas saplaisāja. Siena, kas šķīra manu dzīvokli no drauga dzīvokļa, sabruka. Tajā brīdī es nodomāju: "Es miršu. Es neizdzīvošu. Neviens mani neglābs,"" sacīja Fabiana.

Tajā brīdī sākās mokošas 32 stundas.

Ārpus sabrukušās ēkas Karina ieraudzīja pusi no savas meitas gultas spraucamies ārā no gruvešiem.

"Es skrēju no viena ēkas gala uz otru, kliedzot: "Viņa ir mirusi. Mana meita ir mirusi!" Es nezināju, ko darīt," sacīja Karina.

Zem sabrukušās ēkas viss bija kluss. Fabiana gulēja ar seju uz augšu, no visām pusēm iesprostota drupās, griestiem gandrīz pieskaroties viņas sejai.

"Esmu no tiem, kas kļūst ļoti nemierīgi un klaustrofobiski. Bet es nezinu, kāpēc, mani pārņēma dīvains miers. Varbūt mans prāts bija šokā," viņa teica.

Nedaudz vēlāk medmāsa, kas strādāja par aprūpētāju augšstāva kaimiņiem, sāka saukt, lai noskaidrotu, vai kāds viņu dzird. Fabiana atbildēja.

"Viņa man teica, lai palieku mierīga un ka viss būs kārtībā," sacīja Fabiana.

Sešas stundas pēc zemestrīces, ap pusnakti, medmāsa tika izglābta. Viņa pastāstīja brīvprātīgajiem, kas viņu izvilka, ka meitene vārdā Fabiana ir dzīva un atrodas iekšpusē.

"Es biju padevusies Dievam, lūdzot spēku sākt jaunu dzīvi bez Fabianas. Un tad kāds man teica: "Tava meita ir dzīva"," sacīja Karina.

Viņa skrēja atpakaļ uz ēku, kliedzot, lienot spraugās starp gruvešiem un saucot meitas vārdu.

Caur gruvešu kaudzi Fabiana neko nedzirdēja.

"Kaut kādu iemeslu dēļ man bija cerība un ticība," viņa teica. "Viena no manām kājām bija sāpīgi saliekta, un es pārvietoju daļu gruvešu, lai to varētu iztaisnot. To darot, es guvu nobrāzumus un griezumus, bet atradu kečupa pudeli un nedaudz rīvēta siera. Tas mani uzturēja pie samaņas."

Rītausmā ēkā ieradās Venecuēlas ugunsdzēsēju grupa. Viņi iegāja gruvešos un sauca Fabianu, bet atbildes nebija.

Tas bija viens no daudzajiem brīžiem, kad Karinas cerības pārauga izmisumā.

"Viņi man teica, ka neko nevar darīt, un aizgāja. Man iešāvās prātā doma, ka varbūt viņa ir nosmakusi līdz nāvei vai piedzīvojusi sirdslēkmi. Tad pie manis pienāca brīvprātīgais un jautāja, kas notiek. Viņš - Viktors - bija mans varonis," viņa teica.

Zem drupām Fabiana atrada savu telefonu. Nebija signāla, jo mobilo sakaru tīkli bija pārslogoti, bet viņa nolēma uzņemt video. Viņa domāja, ka galu galā varēs to nosūtīt savai mātei vai kādam citam, kas varētu palīdzēt.

"Dzīvoklis - Ritamaras pils. Bija zemestrīce, un ir nokrituši daudz gruvešu. Nav gaismas. Nav neviena, kas mūs glābtu. Esmu viena. Daudzi kaimiņi ir iesprostoti drupās. Mums vajadzīga jūsu palīdzība," video saka Fabiana.

Tikmēr Viktors bija uzrāpies pa gruvešiem un sāka saukt Fabianu. Šoreiz viņa viņu sadzirdēja un atbildēja. Viņš to pateica Karinai.

"Es pagriezos pret visiem un iekliedzos: "Mana meita ir dzīva!"," sacīja Karina. "Cilvēki sāka ierasties bariem, viņi sāka nest instrumentus. Bet ugunsdzēsēji, kas tur bija, teica, ka nav iespējams tikt cauri, un viņi aizgāja."

Pēc dažām stundām ieradās vēl viena ugunsdzēsēju grupa. Viņi apliecināja, ka izvedīs Fabianu ārā. Taču arī viņiem neizdevās viņu sasniegt.

Tikmēr Viktors - brīvprātīgais - turpināja atgriezties vietā, no kuras varēja aprunāties ar Fabianu, lai viņu nomierinātu.

Ugunsdzēsēji izsauca glābšanas grupu no Karakasas, taču, kad viņi ieradās, jau bija satumsis.

Karina skraidīja apkārt, meklējot lāpas un lūdza cilvēkus palīdzēt. Septiņi motocikli un pāris automašīnu pavērsa savus lukturus pret sabrukušo ēku.

Pamazām viņi cirta un beidzot izraka tik lielu caurumu, ka varēja redzēt Fabianu.

"Pēc tik daudzām stundām mani pārņēma prieks, kad viņus ieraudzīju. Es sapratu, ka mani izglābs," sacīja Fabiana.

Apmēram pulksten 2.00 pēc vietējā laika piektdienā - 32 stundas pēc zemestrīces - viņiem izdevās izrakt pietiekami platu tuneli, lai izvilktu Fabianu. Viņa ar glābēju atbalstu izkļuva no drupām un sabruka mātes rokās.

"Kad es iznācu ārā, es redzēju savu ģimeni, es redzēju, kā ēka pilnībā sabrukusi, un man šķita, ka tā nav īsta, it kā tas būtu seriāls," sacīja Fabiana.

Karina stāsta, ka no gandrīz 50 cilvēkiem, kas dzīvoja viņas ēkā, dzīvi izglābti tikai trīs.

Līdz svētdienai tika apstiprināts, ka zemestrīcēs gājuši bojā 3342 cilvēki, bet desmitiem tūkstošu joprojām ir pazuduši bez vēsts.

Izņemot kreisās pēdas lūzumu un dažus nobrāzumus un sasitumus, Fabiana neguva citus ievainojumus.

Tagad viņa dzīvo pie savas vecmāmiņas.

"Sākumā man bija bail apgulties, it īpaši uz muguras, jo atcerēšos laiku, ko pavadīju drupās," viņa teica.

Ielās tieši ārpus viņu pašreizējām mājām La Guairā ir daudz sabrukušu ēku.

"Ārpus šīs mājas valda lielas skumjas. Es jūtu tik daudz sāpju, domājot par saviem kaimiņiem un draugiem. Mums būs nepieciešams laiks, lai atgūtos. Bet mēs virzīsimies tālāk," sacīja Karina. "Ko gan vairāk māte var vēlēties? Mana meita ir dzīva."