Teherāna vienošanos ar ASV sauc par uzvaru. Vai visi irāņi jūtas tāpat?

Irānas vadība cenšas pasniegt vienošanos ar ASV nevis kā padošanos, bet gan kā uzvaru, kas sasniegta ar pretošanos. To apgalvot nav viegli, raksta BBC Persian. Valsts tikko ir pārdzīvojusi postošu karu, ekonomika ir pakļauta nopietnam spiedienam, un daži Islāma Republikas atbalstītāji jau mēnešiem ilgi noraida jebkādu kompromisu ar Vašingtonu.

Tāpat ir arī irāņi — gan valsts iekšienē, gan ārpus tās —, kuri pašreizējo krīzi uzskata par iespēju mainīt režīmu. Tieši šajā sašķeltajā politiskajā ainavā Teherāna tagad cenšas virzīt šo vienošanos. Augstas Irānas amatpersonas ir pasniegušas vienošanos kā uzvaru.

Parlamenta spīkers un sarunu vadošā persona Mohammads Bagers Galibafs paziņoja, ka Irāna ir spērusi "lielu soli ceļā uz galīgo uzvaru". Prezidents Masuds Pezeškjans raksturoja vienošanos kā potenciāli revolucionāru, norādot, ka, ja tā tiktu pilnībā īstenota, tā varētu atrisināt daudzas Irānas problēmas un radīt "citu pasauli" Irānā un Tuvajos Austrumos kopumā.

Galibafa loma ir nozīmīga, jo viņš nepieder pie Pezeškjana mērenās nometnes; viņa publiskie atbalstītāji liek domāt, ka vienošanos atbalsta arī ietekmīgāku valdības aprindu pārstāvji, tostarp pat Islāma Revolucionārās gvardes korpuss.

Valsts vadība vienošanos pasniedz kā Irānas uzvaru, jo, pēc Teherānas domām, ASV un Izraēla nav sasniegušas savus galvenos mērķus. Viņiem neizdevās piespiest Irānu kapitulēt, viņi negāza Islāma Republikas varu, neiznīcināja Irānas kodolprogrammu un nepārtrauca Irānas saites ar Hezbollah.

Tā vietā Irāna paliek pie sarunu galda, Libāna ir iekļauta līgumā, tiek apspriesta sankciju atcelšana. Tomēr šī oficiālā versija rada strīdus Irānā. Viens stingrās līnijas piekritējs, parlamenta Nacionālās drošības komitejas priekšsēdētāja vietnieks, esot nosaucis līguma projektu par dokumentu, kas padarītu Irānu par Amerikas koloniju.

Viņš arī apsūdzēja sarunu vedējus par Augstākā līdera pavēles neatvērt kuģošanai Hormuza šaurumu ignorēšanu. Šī kritika ir nozīmīga, jo tā nāk no sistēmas iekšienes. Tā nāk no institūcijas, kas paredzēta valsts drošības uzraudzībai. Mēnešiem ilgi stingrās līnijas piekritēji parlamentā, valsts plašsaziņas līdzekļos un citur ir pauduši, ka ASV nevar uzticēties.

Viņi minēja diplomātiskos kontaktus, kas notika tieši pirms kara, un apgalvoja, ka Trampa administrācija izmantoja sarunas kā aizsegu, kamēr Izraēla un ASV gatavojās militārai rīcībai. Viņuprāt, jebkura vienošanās ar Vašingtonu ir riskanta. Tomēr dažas no šīm balsīm tagad ir klusākas. Tas varētu liecināt, ka lēmums virzīties uz priekšu tika sankcionēts pašā sistēmas augšgalā.

Tas nenozīmē pilnīgu vienošanos šajā jautājumā. Tas varētu arī nozīmēt, ka šajā brīdī varas iestādes ir nolēmušas, ka līguma atcelšanas izmaksas varētu būt augstākas nekā stingrās līnijas piekritēju neapmierinātības izmaksas. Šajā aprēķinā galveno lomu spēlē ekonomiskais spiediens.

Irānas vadība varētu attēlot vienošanos ar ASV kā sava militārā spiediena rezultātu, bloķējot Hormuza šaurumu un uzbrūkot Amerikas un reģionālajām enerģētikas interesēm. Taču Teherānu uz šo līgumu piespieda tās ekonomiskā situācija. Karš, sankcijas, kuģošanas ierobežojumi, ierobežota piekļuve naftas tirgiem un cietajai valūtai, kā arī ārkārtīgi augsta inflācija ir ietekmējusi gan valsts ekonomiku, gan vienkāršos irāniešus.

Daudzām Irānas ģimenēm jautājums nav par to, vai vienošanās izskatās pēc uzvaras, bet gan par to, vai tā samazinās cenas un vai mazināsies bailes no vēl viena kara. ASV viceprezidents Dž. D. Venss paziņoja, ka Irāna nesaņems amerikāņu nodokļu maksātāju naudu, bet varētu iegūt piekļuvi miljardiem dolāru, ja tā izpildīs savas saistības un sankcijas tiks atvieglotas.

Tas ļauj Teherānai pasniegt vienošanos kā ceļu uz investīciju piesaisti un atveseļošanos, nevis kļūt atkarīgai no Amerikas. Tomēr riski ir skaidri. Pilnīga vienošanās informācija vēl nav publiskota; paredzams, ka parakstīšanas ceremonija notiks piektdien Šveicē.

Tikmēr vissarežģītākie jautājumi — Irānas bagātinātā urāna nākotne, pieļaujamais bagātināšanas līmenis, objektu pārbaudes, sankciju atcelšana, Hormuza šaurums un Libāna — joprojām ir gaidāmo sarunu priekšmets. Nenoteiktība joprojām pastāv arī attiecībā uz Izraēlu.

Premjerministrs Benjamins Netanjahu noraidīja ziņojumus par Izraēlas atkāpšanos no Libānas dienvidiem, norādot, ka Izraēlas spēki tur paliks tik ilgi, cik nepieciešams. Tikmēr ASV prezidents Donalds Tramps publiski kritizēja Izraēlas rīcību Libānā, apgalvojot, ka nogalināti pārāk daudz cilvēku.

Viņš arī pauda neapmierinātību ar Izraēlas triecienu Beirūtai neilgi pirms Irānas un ASV vienošanās noslēgšanas, vienlaikus uzstājot, ka viņa attiecības ar Netanjahu joprojām ir lieliskas. Teherānai šī redzamā spriedze starp Vašingtonu un Izraēlu ir izdevīga. To var pasniegt kā pierādījumu tam, ka Irānas spiediens ir ierobežojis Izraēlas rīcības brīvību.

Taču tas arī padara vienošanos trauslu. Ja Izraēla turpinās savas operācijas Libānā, Irānai radīsies kārdinājums atriebties. Ja Vašingtonai neizdosies atturēt Izraēlu, Teherānas apgalvojums, ka arī Libāna ir vienošanās dalībniece, drīz varētu tikt pārbaudīts.

BBC persiešu auditorijas reakcija liecina, ka sabiedrībai ir jauktas jūtas par oficiālo uzvaras naratīvu. Viens lasītājs teica, ka viņš ir bijis dziļi noraizējies par vēl vienu Izraēlas triecienu, taču pat pēc ziņām par panākto vienošanos viņš bija nedrošs un uztraucās par to, vai valsts tiks efektīvi pārvaldīta, ja vienošanās tiks īstenota.

Vēl viens irānis, kurš ir pret režīmu un sākotnēji atbalstīja ASV militāro rīcību, sacīja: “Mēs cerējām, ka valdošā sistēma mainīsies. Bet ko šis konflikts ir devis cilvēkiem, izņemot ciešanas, inflāciju un turpmāku ekonomisko kaitējumu?"

Daži BBC persiešu auditorijas locekļi dažādā mērā jūt līdzi valdības nostājai. Viens nosauca Irānu par uzvarētāju, apgalvojot, ka karš ir parādījis, ka sankcijas tiek atceltas nevis ar lūgumiem, bet gan ar spēku.

Cits pauda piesardzīgāku atbalstu, norādot, ka vienošanās ļaus cilvēkiem atgriezties darbā un dzīvē un atgūt zināmu sirdsmieru. "Es domāju, ka tas ir īslaicīgi," viņš atzina. "Bet mums bija nepieciešami daži mēneši atelpas un miera." Varbūt šis ir visreālistiskākais vērtējums.

Islāma Republika pasniedz vienošanos kā uzvaru, taču daudziem irāņiem tās panākumi netiks mērīti ar saukļiem. To vērtēs pēc tā, vai karš apstāsies, vai cenas kritīsies, vai sankcijas tiks atvieglotas un vai valsts vadība varēs virzīties uz priekšu bez vēl vienas pēkšņas eskalācijas.