nra.lv piedāvā iepazīties ar Norvēģijas slaktiņā izdzīvojuša jaunieša stāstījumu par pieredzētajām šausmām.
"Es esmu nomodā. Man nav izdevies gulēt. Es sēžu istabā. Sajūtu skumjas, dusmas, laimi. Ak Dievs, es pat nezinu ko. Ir pārāk daudz jūtu. Ir pārāk daudz domu. Es esmu
nobijies. Es gribu rakstīt par to, kas notika Utøya. Ko manas acis redzēja, ko es jutu, ko es izdarīju. Vārdi nāk tieši no sirds.
Es stāvēju galvenajā zālē, kad izcēlās panika. Es dzirdēju šāvienu. Pirmā doma bija, "Kāpēc policija šauj. Ko ellē viņi dara?!?" Cilvēki sāka kliegt. Mēs visi metāmies uz grīdas. Mēs dzirdējām vairākus šāvienus. Es raudāju. Es nesapratu neko. Sākās panika. Visi centās mesties pie logiem, lai izlēktu laukā. Es paliku pēdējais un man prātā pazibēja doma- tagad es miršu. Es mēģināju lēkt pa logu, taču netrāpīju uz nojumes jumta un smagi piezemējos uz ielas. Nokritu uz kreisā sāna. Apdullu. Palūkojos apkārt un redzēju sev līdzās meiteni, kura bija lauzusi potīti. Mūsu acīs bija bailes. Vai viņš ir līdzās? Vai viņš uz mums mērķē? Vai viņš šaus? Mēs lūdzām Dievu, lūgšanas, lūgšanas. Es cerēju, ka Dievs redzēja mani. Es piezvanīju savai mammai un teica, ka neesmu pārliecināts, ka mēs atkal tiksimies, taču es darīšu visu, lai to paveiktu. Es teicu vairākas reizes, ka es viņu mīlu. Es dzirdēju bailes viņas balsī. Viņa raudāja.
Tad mēs dzirdējām vairākus šāvienus. Daudzi zvanīja saviem vecākiem, taču drīz vien visi sāka sūtīt īsziņas, baidoties, ka slepkava mūs izdzirdēs. Es domāju par savu māsu.
Pieskrēja vīrietis. Viņš bija no policijas. Neatceros, ko šis vīrs teica, taču pēkšņi slepkava sāka šaut. Lodes spindza visapkārt man. Atceros kā nodomāju - tās tiešām ir beigas. Cilvēki kliedza. Es dzirdēju kā līdzās kāds tiek nošauts. Cilvēki lēca ūdenī, bet es paliku guļam. Man rokās bija sažņaugts mobilais telefons. Es gulēju uz meitenes salauztās potītes, vēl kāds gulēja uz manas rokas. Mobilajā telefonā pīkstēja ienākošās īsziņas. Es gulēju. Nekustīgi. Vismaz stundu. Es redzēju plūstam asini. Bailes. Es vairs nespēju nogulēt. Gribēju piecelties. Pēkšņi atskārtu, ka uz manis guļ divi mirušu cilvēku ķermeņi. Man ir sargenģelis.
Es vairs nespēju izturēt. Ielēcu ūdenī. Peldēju. Peldēju. Nežēlīgi auksts. Es kliedzu. Tālumā redzēju gumijas laivu. Peldēju. Peldēju. Lūdzos. Vairs nejutu savas rokas. Auksts. Biju spējīgs kustināt tikai kājas. Gumijas laiva sāka attālināties. Es lūdzos, lai viņi mani gaida."