Vai Ukrainai tālos triecienus pa Krieviju neļāva veikt Baltijas dēļ? Atbild majors Slaidiņš

Vai situācija šobrīd Ukrainas kara frontē būtu citāda, ja Rietumi nebūtu lieguši Ukrainai jau agrāk, no 2022. gada, veikt dziļos triecienus Krievijas teritorijā? Atbildi uz šo jautājumu TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” meklēja Latvijas armijas majors un Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš.

Objektīva pašreizējās situācijas analīze liecina, ka Putins (Krievijas valsts prezidents Vladimirs Putins) ir izrādījies iesprostots paša radītajos kara mehānismos, un izkļūšana no tiem rada eksistenciālus riskus viņam pašam. Var identificēt trīs galvenos faktorus, kas padara viņa situāciju bezcerīgu, uzskata J. Slaidiņš.

Pirmais no tiem ir, ka Putins nevar apturēt karu, jo tas radītu ievērojamas daļas valsts vidienes iedzīvotāju neapmierinātības. Kara turpināšanās novedīs pie milzīgiem izdevumiem un ekonomiskiem zaudējumiem, kas var novest pie strauja ražošanas krituma, līdzīgi kā tas bija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad “Krievijā viss turējās uz puņķiem”, sacīja J. Slaidiņš.

Otrs - karš tomēr ir radījis jaunu eliti (militāros komandierus, militāri rūpnieciskā kompleksa rūpniekus), kas, konfliktam beidzoties, zaudētu visu (statusu, naudu). Tas var radīt elites šķelšanās risku un izraisīt ārkārtīgi negatīvas sekas.

Trešais ir tas, ka, protams, simtiem tūkstošu karavīru ar kaujas pieredzi un ieročiem, kas atgriežas no frontes, var kļūt par nestabilitātes avotu. “Viņus vairs nepieliktu pie virpas vai, iedodot kapli vai izkapti, nenodarbinātu lauksaimniecībā. Viņi ir pieraduši saņemt tādu algu un ir kara traumēti,” secināja J. Slaidiņš.

Tādējādi Putins ir iedzinis sevi situācijā, kur jebkurš iznākums - gan kara turpināšanās, gan pārtraukšana - var radīt draudus režīmam. Ukrainas bruņoto spēku efektīvie triecieni Krievijas teritorijā, tostarp dziļie triecieni vairāk nekā 1000 km attālumā pa Krievijas infrastruktūru, ir kļuvuši par tādu faktoru, kas grauj Putina režīma stabilitāti un viņa kā “spēcīga līdera” tēlu.

Rodas jautājums, vai situācija šobrīd Ukrainas kara frontē būtu citāda, ja Rietumi nebūtu nobijušies no Putina “sarkanajām līnijām” un nebūtu lieguši Ukrainai jau agrāk, no 2022. gada, veikt dziļos triecienus Krievijas teritorijā, piemēram, ar raķetēm. J. Slaidiņš atgādināja, ka 2022. gada pavasarī Ukrainai piederēja stratēģiskā iniciatīva, krievi aizmuka no Kijivas, tika izdzīti no Harkivas, tika atbrīvota Hersona.

Vai rietumnieki nobijās, ka, izdzīti no Ukrainas, krievi metīsies pāri uz Baltijas valstīm? J. Slaidiņš atzina, ka tas ir labs jautājums, par ko padomāt.

Turpretī tagad Ukrainas armijas pieaugošais arsenāls Kremlim rada dilemmas. Krievijas amatpersonas, visticamāk, jau sen zināja, ka Krievija ir neaizsargāta pret tāla darbības rādiusa ieročiem, un ir smagi strādājušas, lai Ukrainai liegtu šādas spējas. Vairākos gadījumos kopš 2022. gada, kad bija runa par raķetēm, sarosījās diplomātija, Putins un citi draudēja, un kad partneru tālas darbības raķešu piegādes šķita jau tuvu Kijivai, Putins iejaucās ar draudiem un brīdinājumiem par bēdīgām sekām, un tas nostrādāja.

Ukrainas bruņotie spēki sistemātiski ir centušies iznīcināt Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas piefrontes zonā. Tagad tajās ir “caurumi”, un droni lido. Putina lēmums samazināt 9. maija parādi Sarkanajā laukumā liecina par to, ka krievi bija nobaidījušies par triecieniem pa Maskavu, jo tur arī ir “caurumi”, raksturojot vispārējo situāciju, sacīja J. Slaidiņš.

Par brīvdienās notikušo J. Slaidiņa galvenais stratēģiskais secinājums ir, ka Krievija savus ierobežotos rezultātus frontē cenšas kompensēt, palielinot gaisa spiedienu, demonstratīvi izmantojot jaunus iznīcināšanas līdzekļus un palielinot informatīvo un psiholoģisko ietekmi. Atbildot uz to, Ukraina aizvien biežāk apvieno trīs komponentus - pilsētu un kritiskās infrastruktūras aizsardzību, partneru diplomātisko mobilizāciju un sistēmisku spiedienu uz ienaidnieka militāri ekonomisko bāzi.

Krievija arvien vairāk paļaujas uz izsīkumu, iebiedēšanu un spiedienu uz civilo stabilitāti - gaida, kad ukraiņi sāks protestēt, ka grib mieru. “Bet neviens tur neprotestēs, pēc visiem šiem gadiem, nē... Ukraiņi būs gatavi vēl pārciest tādas apšaudes, bet neviens neprotestēs,” uzskata J. Slaidiņš.

Ukrainas atbilde būs: pretgaisa aizsardzības stiprināšana, sistemātiska ienaidnieka militāri ekonomiskās infrastruktūras iznīcināšana, savas aizsardzības ražošanas attīstība, tehnoloģiskais pastiprinājums, aizmugures stiprināšana un ilgs diplomātiskais darbs.

Īpaša uzmanība jāpievērš kara informatīvajam aspektam. Krievijas informatīvā telpa turpina popularizēt standarta naratīvus - par iespējamiem triecieniem tikai militāriem mērķiem, ukraiņu pretgaisa aizsardzības izsīkumu vai Rietumu nogurumu, atbalstot Ukrainu, stāstīja J. Slaidiņš.