Aculiecinieki: Norvēģijas jauniešu nometnē bija divi šāvēji [papildināta]

Slaktiņu Norvēģijas darba partijas jauniešu nometnē iespējams sarīkojuši divi šāvēji, ziņo ārzemju mediji.

Abi teroristi ļoti steigušies, tomēr nogalinājuši arī jau ievainotos jauniešus, Norvēģijas mēdijiem stāstījuši asinspirtī izdzīvojušie jaunieši.

Marius Rosets,Mats Kristiansens un Jonsteins Helsingengs ir laimīgā kārtā izdzīvojušo vidū. Rosets esot kopā ar trim citiem jauniešiem ieskrējis mežā, kad noziedznieks atklājis uguni. Mežā jaunieši sadalījušies un Rosets noslēpies aiz klints.

Pēc neilga laika pie Mariusa pienākuši citi jaunieši ar kuriem nolemts glābties peldus.

"Es nevarēju papeldēt - apģērbs bija tika slapjš un smags, es griezos atpakaļ uz salu un atradu alu, kur slēpās vēl citi jaunieši. Šāvējs atradās netālu, meta ūdenī akmeņus it kā gribēdams mūs izvilināt no slēptuves," stāsta Rosets.

"Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šāva no divām dažām vietām vienlaicīgi,"saka Rosets. Tā apgalvo arī vairāki citi jaunieši.

Pēc kāda laika parādījās divi zvejnieki, kas klieguši jauniešiem, ka šāvējs aizturēts.

Jau ziņots, ka policija aizturēja vīrieti policijas formā, kas izrādījās 32 gadus vecais kristīgais ekstrēmists Anderss Bērings-Breivīks.

Kā stāsta aculiecinieki otrs šāvējs bijis ap 180cm garš, tumšiem, bieziem matiem, labajā rokā viņš turējis pistoli, bet kreisajā - šauteni.

Kāda 15 gadus veca meitene stāstījusi, ka šāvējs ikreiz gribējis pārliecināties vai nošautais tiešām ir miris: "Es redzēju, kā zēns gulēja uz muguras, viņš kunkstēja un raudāja līdz šāvēji piegāja pie viņa un izšāva vēlreiz".

Mats Kristiansens stāsta, ka teroristi steigušies. Vairāki no mums bija dušā, kad izdzirdējām šāvienus; aizbarikādējām durvis, mēs dzirdējām kā teroristi apstaigā ēku.

"Viņi histēriski kliedza, tās bija divas ilgākās stundas manā dzīvē. Kād parādījās policija mēs nebijām pārliecināti vai tie tiešām ir policisti," stāsta Kristiansens.

Adrians Pracons: Es strādāju salas informācijas centrā. Kad pa radio uzzinājām par sprādzieniem Oslo, sapulcējām visus 700 uz salas esošos un par to paziņojām. Dažas minūtes vēlāk mums zvanīja, ka krastā kāps policists, lai ar mums tiktos.

Es devos uz kafejnīcu. Izdzirdēju šāvienus un redzēju skrienošus cilvēkus, kurus mugurā ķer lodes. Viņi nokrita beigti tieši man pie kājām.

Skrēju caur nometni uz telšu pusi. Redzēju šāvēju. Divi cilvēki mēģināja ar viņu runāt un divas sekundes vēlāk tika nošauti. Viņš bija melnā uniformā ar sarkanām uzšuvēm. Savā uniformā un ar frizūru viņš man atgādināja nacistu.

Slepkava bija ļoti pārliecināts un mierīgs. Izskatījās, ka viņš zina ko dara. Viņš kliedza, ka mēs visi mirsim.

Mēs visi skrējām uz krastmalu. Daži jau bija paguvuši izģērbties un metās peldus.Man likās, ka nepagūšu izģērbties. Lija. Sāku peldēt ar visām drēbēm un lieliem zābakiem. Nopeldēju kādus 150 metrus, bet no salas līdz ezera krastam ir 800 metri. Sapratu, ka nespēšu tik tālu aizpeldēt un griezos atpakaļ.

Redzēju kā viņš, stāvēdams 10 metrus no manis, šauj pa peldošajiem. Viņš nomērķēja uz mani ar automātu un es sāku kliegt: „Nē, lūdzu, nē, nedari to!” Nezinu vai viņš mani uzklausīja, bet atstāja dzīvu.

Stundu vēlāk viņš atgriezās. Mēs ar citiem izdzīvojušajiem slēpāmies, apgūlušies starp kokiem un akmeņiem. Salām, jo drēbes bija slapjas.

Atsākās apšaude. Cilvēki krita uz manis, manām kājām un ūdenī – šis bija brīdis, kad gāja bojā daudzi. Es slēpos aiz līķiem, cerot, ka mani nepamanīs. Apšaudes vidū man trāpīja mugurā.

Viņš pienāca tuvāk. Jutu viņa elpu, viņa zābakus, siltumu no viņa ieroča. Es nekustējos, tas izglāba manu dzīvību.

Stine Renate Haheima: Esmu Norvēģijas parlamenta deputāte, kas piedalījās nometnē. Mēs bijām sapulcējušies nelielās grupās un apspriedām sprādzienus Oslo. Dzirdējām kā kāds sauca, ka ieradusies policija un tagad esam drošībā. Es redzēju, ka lejā no pakalna nāk policists. Pēkšņi viņš sāka šaut cilvēkus vienu aiz otra.

Skrējām un lēcām ūdenī, kad redzējām tuvojamies laivas. Mēs ne par ko nedomājām, mēs tikai gribējām tik drošībā un palīdzēt viens otram.

Šausmīgākais bija, ka šāvējs bija tērpies policijas uniformā. Viņš bija mierīgs, nekur neskrēja, tikai turpināja šaut un šaut. Nedzirdēju, ka viņš runātu.

Emma (16 gadi): Sākumā domāju, ka tas ir joks. Redzēju kādu puisi, kas gāja runāt ar policistu. Viņu nošāva.

Redzēju kā nošauj divus cilvēkus.

Es vienkārši sāku skriet. Jutām šaujampulvera smaku, bijām ļoti nobijušies.

Slēpāmies no slepkavas zem klints – viņš stāvēja piecus metrus virs mums.

Ielecām ūdenī un nokļuvām laivā.

Tagad visi no salas esam viesnīcā, bet dažu cilvēku joprojām trūkst.