Zinātnieks skaidro, kāpēc lielvaras par visām varītēm grib Grenlandi
Grenlande, kas ir lielākā sala pasaulē, burtiski atrodas uz zelta dzīslas. Zem tās mūžīgā ledus slēpjas derīgie minerāli, kas ir kritiski svarīgi visai pasaules augsto tehnoloģiju nozarei, raksta “Postimees”.
Pēc Tallinas Tehniskās universitātes ģeoloģijas profesora un Igaunijas Ģeoloģijas dienesta zinātniskā konsultanta Alvara Sēsū domām, Grenlandes derīgie minerāli varētu dot rietumvalstīm iespēju samazināt atkarību galvenokārt no Ķīnas. Taču šīs bagātības tagad ir neaizsniedzamas politiskās spriedzes, vietējo ambīciju un lielvaru spēļu dēļ.
Arktika jau sen ir nonākusi lielvaru interešu sfērā.
"Arktikas šelfu zonas ir bagātas gan ar gāzi, gan naftu, kā arī ar metāliskiem derīgajiem izrakteņiem. Kontroles iegūšana pār šiem dabas resursiem, protams, ir visu piearktikas valstu mērķis," skaidro profesors Sēsū.
Īpaši izlēmīgi savas ambīcijas ir demonstrējusi Krievija. Jau 2001. gadā Maskava iesniedza ANO pieprasījumu par milzīgām teritorijām ap Ziemeļpolu. Kad rietumvalstis to apstrīdēja, Krievija demonstrēja savu klātbūtni tai raksturīgā veidā - 2007. gadā Krievijas zemūdene okeāna dibenā netālu no Ziemeļpola 4261 metra dziļumā novietoja Krievijas karogu. Pēc tam sekoja militāro bāzu paplašināšana un ģeoloģisko pētījumu intensifikācija. Vēstījums bija skaidrs - Krievija uzskata Arktiku par savu rotaļu laukumu.
Pati Grenlande atrodas sarežģītā situācijā. Lai gan sala oficiāli pieder Dānijai, kopš 2009. gada tai ir pašpārvalde un tiesības pasludināt neatkarību pēc referenduma. No gandrīz 56 000 iedzīvotāju, no kuriem 90 % ir inuīti, vairākums vēlējās neatkarību, bet ne par katru cenu.
"Saskaņā ar 2017. gada aptauju bija skaidrs, ka 78% iedzīvotāju nevēlas nekādu pašreizējā dzīves līmeņa samazinājumu," uz dilemmu norāda Sēsū. Dānijas ikgadējā subsīdija gandrīz 500 miljonu eiro apmērā veido divas trešdaļas no Grenlandes budžeta. Neatkarība nozīmētu šo līdzekļu zaudēšanu, ko vietējā ekonomika nevarētu kompensēt. Šī strupceļa situācija padara salu politiski neaizsargātu.
Dārgumu krātuve
Grenlandes zemes dzīles ir kā periodiskās tabulas dārgumu krātuve. Papildus naftai un gāzei tur ir hroms, kobalts, grafīts, zelts, varš un pat dārgakmeņi. Tomēr vispieprasītākie ir retzemju metāli, kas ir neaizstājami viedierīču, vēja turbīnu un aizsardzības rūpniecības tehnoloģiju ražošanā.
Vēl nesen Eiropas Savienība cerēja, ka Kvanefjelda atradne Grenlandē kļūs par pirmo retzemju metālu raktuvi Eiropā, kas samazinātu atkarību no Ķīnas.
“Saskaņā ar provizoriskiem aprēķiniem, tikai Kvanefjelda un citas tuvumā esošās atradnes varētu apmierināt ES vajadzības pēc retzemju metāliem gadu desmitiem,” atzīmē Sēsū.
Tomēr šis sapnis sabruka 2021. gadā, kad Grenlandē pie varas nāca jauna valdība, kas vides apsvērumu dēļ apturēja urāna izpēti. Tā kā retzemju metāli bieži tiek atrasti kopā ar radioaktīviem elementiem, šis lēmums iesaldēja arī retzemju metālu ieguves projektus.
“Realitāte ir tāda, ka pašlaik Grenlandē darbojas tikai viena raktuve, un pašreizējā politika neveicina investoru interesi,” norāda Sēsū.
Lielvaru spēļu lauks
Tomēr ne daba, ne ģeopolitika necieš tukšumu. ASV prezidenta Donalda Trampa priekšlikums nopirkt Grenlandi varēja šķist dīvains, taču aiz tā slēpās auksts stratēģisks aprēķins.
"Ja Amerikas Savienotajām Valstīm izdotos pārņemt kontroli pār Grenlandes politiku tās neatkarības gadījumā, tas neapšaubāmi dotu tām preferenciālas tiesības izmantot resursus," analizē Sēsū. Tas samazinātu ASV atkarību, piemēram, no grafīta, kas tiek importēts no Ķīnas (gandrīz 100 procenti no importa vajadzībām), un retzemju metāliem (75 procenti).
Tajā pašā laikā Eiropas Savienība palika pasīva. Lai gan viņi runā par nepieciešamību, Briseles ierosinātās investīcijas Grenlandes valdībai nebija pietiekami pārliecinošas.
Sēsū pauž: "Savā ziņā situācija ar derīgajiem izrakteņiem Grenlandē un Ukrainā ir līdzīga. Lielās valstis izspiež mazās, dažkārt mīdot kājām demokrātiju. Abos reģionos visvairāk zaudē Eiropas Savienība, kas nav atguvusies no savas pasivitātes."
Tādējādi jautājums par Grenlandes nākotni ir kas vairāk nekā tikai vienas mazas nācijas vēlme pēc neatkarības. Šis ir stāsts par to, kurš kontrolēs nākotnes tehnoloģijām nepieciešamās izejvielas un kurš paliks tikai skatītājs šajā lielajā arktiskajā spēlē. Šobrīd šķiet, ka Eiropa zaudē, savukārt Ķīna no tā var gūt vislielāko labumu.
