Krievijas iedzīvotāji noliedz realitāti un demonstrē sevis maldināšanas fenomenu

Aptauja: Krievijas iedzīvotāju nākotnes vīzijas: jo drūmāka tagadne - jo gaišāka nākotne.

Paradoksāla nākotnes vīzija

Krievijas socioloģisko pētījumu organizācijas “FOM” (фонд “Общественное мнение”) veiktās aptaujas "Finansiālās situācijas dinamika" dati liecina, ka sabiedrībā izveidojusies paradoksāla nākotnes vīzija: “retrospektīva datu analīze (arī vēsturisku) atklāj, ka jo sliktāka Krievijas iedzīvotājiem rādās tagadne, jo gaišāka kļūst nākotnes prognoze”, informē "Telegram" kanāls “Сигналы”.

Piemēram, izmantojot jaunākos 2025. gada oktobra datus: 23% respondentu pēdējo mēnešu laikā izjutuši situācijas pasliktināšanos valstī, bet tikai 18% to gaida arī turpmāk. Tikai 8% ir piedzīvojuši situācijas uzlabošanos, bet to gaida trīs reizes vairāk aptaujāto - 25%. Vienkāršāk sakot, ja prognozes balstītos vēsturiskajā pieredzē, paliktu tikai 8% optimistu, nevis 25%. Un tā nav tikai statistikas anomālija, bet dziļas sociālās adaptācijas simptoms, kas noliedz realitāti.

Trīs kolektīvās sevis maldināšanas mehānismi

Adaptīvā noliegšana ir psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, kad “grūtā” brīdī realitāte tiek bloķēta ar pozitīvām nākotnes fantāzijām. 68% aptaujāto Krievijas iedzīvotāju nekādas pozitīvas pārmaiņas valstī nejuta, nākotnes stabilitātei paļaujas 36% no tiem - pārējie gaida pārmaiņas: 25% pozitīvas, 18% -negatīvas. Klasisks piemērs: kad tagadne atvieglojumu nesniedz, cerība tiek atlikta uz rītdienu.

Otrais faktors ir informācijas burbulis. Respondenti precīzi dokumentē savas situācijas pasliktināšanos (23%), bet ar nākotni to vēl nesaista. To var skaidrot gan ar oficiālā informācijas lauka ietekmi, gan pašcenzūras efektu: atzīt, ka viss turpinās tāpat un būs slikti, nozīmē atzīt sistēmisku krīzi. Vieglāk ir ticēt “īslaicīgām grūtībām” un “drīziem uzlabojumiem”.

Trešais faktors - trauksmes nogurums. Pastāvīgs stress novājina, un psihe kā pretsāpju līdzekli sāk ražot kompensējošu optimismu. Tas beidzas ar nereālām cerībām: optimistu ir vairāk nekā to, kuri piedzīvojuši situācijas uzlabojumus.

Par ko būtu jāuztraucas Krievijas varai?

Ko tas nozīmē Krievijas sabiedrībai un Kremlim? Sabiedrībai šī situācija ir kā bumba ar laika degli. Plaisa starp cerībām un realitāti bezgalīgi pieaugt nevar. Kad 25% "optimistu" atkal neredzēs solītos uzlabojumus, iestāsies vilšanās. Taču tas nebūs dumpis, bet gan dziļa apātija: "Mēs sevi piemānījām, tāpēc tā ir mūsu pašu vaina."

Krievijas sabiedrība atrodas adaptīvās bezpalīdzības stāvoklī, pakāpeniski zaudējot ticību pārmaiņām. Varai tas ir ieguvums īstermiņā, taču pastāv katastrofas risks ilgtermiņā. Kamēr pavalstnieki ar šīm prognozēm sevi mierina, protesta potenciāls ir zems. Kremlis pretī saņem "tautas indulgenci un iecietību". Bet, kad cerības ilgstoši nepiepildās, sākas varas "leģitimitātes erozija", kas ir īpaši bīstama: nevis ārēja ienaidnieka vai opozīcijas dēļ, bet gan tautas un varas “sociālā līguma” erozijas rezultātā. (Sociālais līgums (vienošanās) paredz daļēju atteikšanos no savām suverēnajām tiesībām par labu valstij.) Visvairāk satrauc atgriezeniskās saites zudums. Ja 23% respondentu kļūst faktiski nabadzīgāki, bet tikai 18% to prognozē, vara saņem maldus signālu. Tiek radīta stabilitātes ilūzija, kamēr sabiedrībā gruzd neapmierinātība. Šis ir klasisks autoritāru sistēmu slazds: kad problēmas tiek noklusētas “no apakšas” un ignorētas “no augšas”, sistēma zaudē spēju situāciju iespaidot.

Masveida realitātes noliegšana liecina nevis par sabiedrības spēku, bet spēku izsīkumu. Kad cilvēki labprātāk tic gaišākai rītdienai, nevis maina drūmo šodienu, šī ir pirmā stadija pirms varas kapitulācijas. Paliek tikai jautājums par to, cik "cerību-vilšanās" ciklu sistēma spēs izturēt, pirms sabiedrības adaptīvais optimisms nomainīsies ar totālu cinismu vai sociālu sprādzienu un masu nemieriem.