Mēs visi droši vien esam strādājuši darbā, kurā nekad negribētu atgriezties. Lai gan katra no mums vissliktākā pieredze ir atšķirīga, ir skaidrs, kurā profesijā iedzīvotāji saskaras ar vislielākajām grūtībām, raksta “tv3.lt”.
Liela daļa mūsu kaimiņu Lietuvas iedzīvotāju sūdzējās par darbu medicīnā, īpaši māszinībās.
"Tu tik daudz no sevis atdod, un alga ir niecīga. Es to nevienam nenovēlētu. Zaudēta veselība, mugurkaula disku trūces no necilvēcīgām slodzēm, pretsāpju līdzekļi katru dienu, un pret darbinieku izturas zemāk par atkritumiem," raksta Renata.
"Viņi dara pilnīgi visu: sākot ar autiņbiksīšu maiņu un beidzot ar zāļu iedošanu, lai gan māszinības palīgam nav nekādu zināšanu par medikamentiem," dalījās Inesa.
Kāda medmāsa, kas strādā mazpilsētas slimnīcā, stāsta, ka tur trūka visa - operācijas vidū beidzās skābeklis, cilvēks, kurš izkrita no 4. stāva, bija jāpārbauda pa gabaliņam ar rentgenu, jo notika Dziesmu svētki, un reanimācijas transportlīdzekļi nevēlējās braukt no Viļņas "tāda nieka" dēļ.
“Aprūpes nodaļa ir kā koncentrācijas nometne - dzīvie mirušie, minimāli mazgāti un reizēm pabaroti, paši lūdza nāvi,” saka darbiniece.
“Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķus, kas ieradās viensētās, sakoda suņi,” savā šokējošajā pieredzē dalījās sieviete.
Iedzīvotāji arī sūdzējās par apkopēju neapskaužamo darbu, brīnoties par apkārtējo uzvedību. Piemēram, Arūns teica, ka viņš tīra tualetes.
Pēc viņa teiktā, šis darbs varbūt nebija no briesmīgākajiem, taču viņu šokēja tas, kā cilvēki, līdzīgi kā dzīvnieki, uzvedās pret izkārnīšanos - viņi apķēpāja ne tikai tualetes malas, bet pat grīdu vai sienas.
Samantai, kura strādāja par apkopēju, bija jāsavāc izlietoti prezervatīvi no gultu apakšas.
Daiņus stāstīja, ka viņš savāc līķus no veterinārajām klīnikām un privātpersonām - viņam vienam pašam nācās pacelt 50 kilogramus vai vairāk, dienā savācot pustonnu līķu.
"Tu to paņem un aiznes uz mašīnu. Augšup pa kāpnēm, caur sniegu - lai kā arī būtu. Vasarā ir ļoti “jauki”, ja līķi pāris dienas patur mājās vai ārā, pirms atdod,” viņš dalījās.
"Vēl labāk ir, ja viņi paši to atved, un tev no mašīnas aizmugurējā sēdekļa jāizvelk pūstošs 50 kg smags angļu buldogs, kamēr tu klausies cilvēku kliedzienos un vēro, vai viņi nenoģībst," viņš atceras.
Daudzi iedzīvotāji minēja arī fizisku darbu noliktavās, zivju fabrikās, zemeņu lasīšanu, koku stādīšanu, ko pavadīja nogurdinošas muguras sāpes, nepieciešamība strādāt bez pārtraukumiem un ciešanas no nežēlīga mobinga:
“Tuvākā tualete atradās 1 km attālumā. Un jūsu alga vienmēr kavējās vismaz divas nedēļas.”
Liela daļa cilvēku kā savu sliktāko pieredzi minēja darbu veikalos.
"Alga ir niecīga, tu strādā pie kases, gaitenī, maiznīcā, saldētavās, tu runā ar cilvēkiem, mazgā tualetes, gaiteni, iznes atkritumus, tev jāzina visu produktu kodi no galvas. Legāla verdzība," sacīja Vestina.
Egidijs teica, ka kā jaunpienācējam viņam nācās veikt fiziski visprasīgāko darbu: "Šo divu mēnešu laikā es tik ļoti nogurdināju savu ķermeni un imunitāti, ka neatguvos gandrīz trīs nedēļas."
Milda atcerējās gadījumu, kad, strādājot pie kases aparāta, kāds vīrietis uzmeta uz kases aparāta gaļas gabalu un teica: "Lūk, tev kaut kas, ko uzkost."
Rūta piebilda, ka visjautrāk ir tad, kad ienāk klienti un sāk kliegt par cenām, it kā jūs tās būtu noteikuši: “Pirms 10 gadiem strādāju par kasieri un šodien joprojām, kad apmeklēju to veikalu, es trīcu.”
Daudzi lietuvieši arī pieminēja darbu ar cilvēkiem. Piemēram, skolotāji teica, ka viņi piedzīvo daudz iebiedēšanas ne tikai no kolēģu, bet arī no skolēnu puses: “Un jūs nevarat sevi aizstāvēt.”
Bērnudārza audzinātāji teica, ka sastopas ar "supermammām", kuras uzskata, ka viņu bērns ir pelnījis īpašu uzmanību.
Alicija, kura strādāja par klientu apkalpošanas konsultanti, ir redzējusi tik briesmīgus cilvēkus, ka šādu darbu nenovēlētu pat savam ienaidniekam.
"Es strādāju palīdzības centrā - cilvēki uz tevi stundām ilgi kliedz, jo pati sistēma neļauj tev pilnvērtīgi palīdzēt cilvēkiem, bet tu viņiem to nevari pateikt, jo tev viss jājautā pēc shēmām. Ja uzdosi jautājumus nepareizi - nevis secībā -, bonusi samazināsies,” Simona dalījās savā pieredzē.
Iedzīvotāji arī bieži minēja darbu ēdināšanas iestādēs, kur no mīklas mīcīšanas tik ļoti sāp rokas, ka pēc tam nevar aizmigt:
“Darbs - bez pārtraukuma, pat ēst nevarējām - strādājot košļājām.”
Tobrīd Ignass strādāja slavena restorāna virtuvē: “Pats restorāns bija grezns, cenas astronomiskas, bet virtuvē skraidīja žurkas un prusaki.”
Kā norāda Žeimante Straševičūte, Lietuvas Sociālo zinātņu centra Socioloģijas institūta doktorante, pēdējos gados gados vecāka gadagājuma lietuviešu veselības rādītāji Eiropas Savienības (ES) kontekstā ir bijuši zemi.
“Tāpēc nav pārsteidzoši, ka publiskajā telpā dzirdam par izdegšanas un darbaholisma problēmām, darba vidi sauc par toksisku, dažreiz darbu dēvē par 21. gadsimta verdzību,” rezumēja Ž. Straševičūte.