10 gadus vecs varonis: viens pats rūpējās par smagi slimiem brāļiem Pokrovskā, frontes līnijā
Portālā “Ukrainska Pravda” publicēts stāsts par to, kā 10 gadus vecs puisēns no Pokrovskas vairāk nekā gadu kopis divus savus vecākos brāļus, kuri katrs 13 gadu vecumā sver tikai 8,5 kilogramus.
“Pokrovska, frontes līnija, ir vieta, kur vārdi "drošība" un "aizsardzība" jau sen ir zaudējuši savu nozīmi. Neskatoties uz pastāvīgajiem apšaudes draudiem frontes teritorijās, mazāk nekā 20 kilometru attālumā no frontes, bērni joprojām ir spiesti katru dienu cīnīties par savu dzīvību. Tieši tur, frontes līnijā Doneckas apgabalā, divi 13 gadus veci brāļi, katrs sverot 8,5 kilogramus, tika atstāti vieni ar karu un slimībām. Viņi ir piesaistīti gultai un vairāk nekā gadu ir izdzīvojuši bez pieaugušo uzraudzības. Pēc vecmāmiņas nāves viņu jaunākais brālis, 10 gadus vecais Platons, kļuva par to, uz kura pleciem gulēja smagi slimo zēnu barošana un aprūpe. Pēc vecmāmiņas nāves trīs brāļi no Pokrovskas rajona palika vieni. Divi vecākie, 13 gadus vecie brāļi ar nopietnu ģenētisku slimību bija piesaistīti gultai. Vienīgais, kas par viņiem rūpējās, bija viņu jaunākais brālis - 10 gadus vecais Platons. Māte dzīvoja netālu, bet veselības stāvokļa dēļ nevarēja rūpēties par bērniem. Zēns katru dienu baroja un dzirdināja savus brāļus, centās viņus pacelt, tīrīja apkārtni, un apšaužu laikā viņš kopā ar māti nolaida brāļus pagrabā, apsedzot viņus ar palagu. "Pirms pāris mēnešiem mums piezvanīja sociālie dienesti un jautāja: "Sakiet, vai šis ir bērnu rehabilitācijas centrs?" Vai jums ir vietas bērniem no Pokrovskas?" Mēs atbildam: jā. Un viņi: "Mums šeit ir divi nekustīgi bērni un jaunāks brālis, kas viņus baro," atceras bērnu rehabilitācijas centra “Tauriņu māja” medicīnas direktors Deniss Koļubakins. "Mēs sapratām, ka šī ir ģimene, par kuru visi ir aizmirsuši, neskatoties uz obligāto frontes līniju zonu evakuāciju," skaidro Deniss Koļubakins. Pēc viņa teiktā, Pokrovskas rajona sociālie dienesti nodrošināja zēniem iespēju evakuēties ar Sarkanā Krusta automašīnu. Kad ārsti pirmo reizi pēc evakuācijas apmeklēja brāļus, viņu stāvoklis pārsteidza pat pieredzējušus speciālistus. "Šiem bērniem bija lauztas kājas, uz kurām nekad nebija uzlikts ģipsis. Uz viņu kājām bija joda pleķi, kas nebija noskalojušies veselu gadu," stāsta Natālija Popadjuka, patversmes un hospisa "Mista Dobra" (“Labestības pilsēta”) paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāja.
Ar slimajiem zēniem uz "Labestības pilsētu" ieradās arī viņu jaunākais brālis Platons. "Arī mamma ieradās šeit "Labestības pilsētā". Mēs cenšamies viņu pieņemt, pabarot un nodrošināt higiēnas procedūras. Galu galā viņa joprojām ir māte. Bet ir skaidrs, ka tur, netālu no Pokrovskas, viņa savā stāvoklī nevarēja rūpēties par bērniem," saka "Tauriņu mājas" ārsti. Brāļiem ir smaga ģenētiska slimība - 1. tipa lisencefālija. To pavada neiroloģiski traucējumi, epilepsija un olbaltumvielu-enerģijas deficīts. Kā atzīmē "Tauriņu mājas" direktors Deniss Koļubakins, šie ir vissarežģītākās kategorijas bērni. Kad zēni tika atvesti uz "Labestības pilsētu", viņu pirmās stundas hospisā pagāja nepārtrauktās pārbaudēs un diagnostikā. Ārsti nekavējoties paskaidroja: abi brāļi ir paliatīvā profila bērni.
Viņi nevar kustēties, tāpēc viņiem nepieciešama pastāvīga aprūpe. Ārsti nevar novērtēt zēnu psiholoģisko stāvokli - viņi saka, ka bērnu "apziņa ir apšaubāma". "Tās faktiski nav," piebilst Deniss Koļubakins, "Tauriņu mājas" medicīnas direktors. "Bērniem tiek izrakstītas zāles un ikdienas fiziskie vingrinājumi, kurus veic rehabilitācijas speciālisti. Un higiēnas procedūras - vannošanās, mazgāšanās, ādas kopšana," stāsta "Mista Dobra" paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāja Natālija Popadjuka.
Brāļi tiek baroti ar īpašu maisījumu, pakāpeniski pievienojot uzturam blīvāku barību. Līdz ar diviem gulošajiem brāļiem "Labestības pilsētā" ieradās arī viņu mazais aprūpētājs, 10 gadus vecais Platons, un pirmie vārdi, ko zēns teica ārstiem, bija: "Es neesmu bērns."
