Krievi izmanto ukraiņu karagūstekņus, lai sasniegtu savus mērķus, bet Ukrainas – Krievijas karā tas ir kļuvis par draudīgu pasākumu, TV24 pastāstīja Nacionālo bruņoto spēku majors, Zemessardzes virsnieks Jānis Slaidiņš.
Gūsts šajā karā ir kas vairāk nekā tikai brīvības atņemšana. Tas ir daudzlīmeņu ietekmes instruments, ko Krievijas specdienesti izmanto ne tikai karagūstekņu fiziskai iznīcināšanai vai psiholoģiskai sagraušanai, bet arī kā informācijas un psiholoģiskā kara pret sabiedrību sastāvdaļu. Piemēram, krievi ilgi brīvībā nelaiž "Azov" vienības karavīrus, lai gan Ukrainā katru nedēļu notiek aicinājumi un protesti, bet viņus izmanto, lai "šūpotu" noskaņojumu Ukrainas iekšpusē, un cilvēki, protams, ir neapmierināti, jo cik gadu jau pagājuši, bet gūstekņus nevar atgūt, jo krievi nelaiž, skaidroja J. Slaidiņš.
Īpaši ciniska ir prakse, kad Ukrainas armijas karavīri tiek turēti bez ieslodzīto statusa - Krievija atsakās viņus atzīt par ieslodzītajiem, tādējādi padarot neiespējamu viņu oficiālo verifikāciju, un Ukrainas armijai šie cilvēki paliek bezvēsts pazudušo statusā, bet cilvēki nāk uz informācijas centriem un izmisumā viņus meklē.
Karagūstekņi tiek spīdzināti, spiesti sadarboties, filmēti iestudēti video, kas pēc tam tiek publicēti anonīmos "Telegram" kanālos. Daži ieslodzītie var piekrist sadarboties, bet lielākoties viņi tiek piespiesti. Saziņa ar radiniekiem tiek nodibināta, izmantojot tos pašus kanālus psiholoģiskā spiediena, vervēšanas un šantāžas nolūkos.
Krievijas specdienesti šo operāciju veic mērķtiecīgi. Šajā karā gūsts ir ne tikai fizisks ierobežojums, bet arī masveida depersonalizācijas, manipulācijas un sabiedrības destabilizācijas instruments.
Karagūstekņu izmantošana jau sen ir pārsniegusi klasisko apmaiņas ideju kā humānu procedūru. Krievijas specdienestiem gūsteknis nav tikai objekts, bet gan spiediena instruments - uz Ukrainas sabiedrību, radiniekiem, cīņubiedriem.
Viens no bīstamākajiem mehānismiem ir "neatpazītu gūstekņu" politika. Krievija dažus Ukrainas armijas karavīrus apzināti neiekļauj oficiālajos gūstekņu sarakstos, apzināti noliedzot viņu sagūstīšanas faktu. Formāli viņi ir "pazuduši kaujā".
Taču patiesībā viņi kļūst par figūrām ciniskā spēlē - ar viņiem strādā zem spiediena, piespiež filmēties iestudētos video, un viņu radinieki tiek vervēti, izmantojot manipulatīvus ziņojumus, liekot viņiem vākt informāciju un to nodot Krievijas pusei, kā arī dedzināt automašīnas, veikt diversijas pret iesaukšanas centriem, militārām bāzēm, uz ielām uzbrukt karavīriem. Tāpat tiek uzdots uzraudzīt stratēģiskos objektus, vākt arī nepieciešamo izlūkinformāciju.
Šādas operācijas, kuru mērķis ir ieslodzīto radinieki, notiek jau kopš kara sākuma 2022. gadā.
Tas viss ir daļa no informatīvi psiholoģiskās operācijas "Ukraina pazūd bez pēdām", kuras galvenais mērķis ir demoralizēt Ukrainas sabiedrību, diskreditēt valsts institūcijas, jo īpaši militāri politisko vadību, kā arī kurināt neuzticību starp valsti un militārpersonu ģimenēm.
Ukrainas Drošības dienests regulāri aiztur šādas savervētās personas, kuras galvenokārt ir piespiestas, bet tas nenoņem atbildību. J. Slaidiņš atzina, ka salauzt var jebkuru, un krieviem ir ļoti labas metodes, kas ir pietiekami efektīvas - no desmit cilvēkiem divi trīs salūzīs.