Amsterdamas universitātes akadēmiskais direktors: Krievijas kodolieroču izmantošanas risks ir palielinājies
Rietumi joprojām nelabprāt atbalsta Kijivu. Pacifisms samijies ar emocionālu distancēšanos un pašapmierinātību. Eiropai beidzot jāapzinās, ka Ukrainā uz spēles likta tās nākotne.
Čērčila mācība
Par to laikrakstam “Neue Zürcher Zeitung” raksta Amsterdamas universitātes akadēmiskais direktors Endrū Čakhojans.
Jums bija izvēle starp karu un kaunu. Jūs izvēlējāties kaunu, un jūs dabūsiet karu,
teica Vinstons Čērčils, vēršoties pie Ričarda Čemberlena, kurš domāja, ka 1938. gadā Minhenē viņš izglāba pasauli un panāca vienošanos ar Hitleru.
Krievija ar savu brutālo revanšismu pagaidām nerada tiešus draudus Rietumeiropai, taču Čērčila mācība joprojām ir aktuāla. Kārtējais Krievijas agresijas upuris - Ukraina - neaicina rietumvalstu karavīrus ierasties savā zemē. Ukraina meklē starptautisku atzīšanu - Briselē un Londonā, Berlīnē un Parīzē - lai tiktu atzīts ļaunums, kas atkal sazēlis Eiropā. Un cenšas panākt, ka Ukraina ir piederīga Eiropai.
Karš, nevis “konflikts”
Endrū Čakhojans:
“Protams, ka lielākā daļa Rietumeiropas iedzīvotāju atbalsta Ukrainu, taču bieži vien no drošas emocionālas distances: karš ir traģisks - jā, briesmīgs. Un, protams, vainīga ir Krievija. Bet šis nav mūsu karš. Šis ir viņu karš.
Baltijas valstis, Polija un Skandināvija apzinās briesmas un ir pamodušās. Taču to valstu pilsoņi, kurām ir paveicies no Krievijas norobežoties, nosodot netaisnību un šausmas, neko daudz nedara, lai tās apturētu. Viņi lolo ilūzijas un pieturas pie tām - ka kontinentā joprojām valda miers, kamēr vardarbība turpinās kaut kur tālu austrumos.
Vainojams ir daudzu eiropiešu apziņā iesakņojies pacifisma pasaules uzskats: kā morāles princips un vienlaikus - ērts attaisnojums.
Pasaules karu šausmas raisīja dziļu nepatiku pret vardarbību un deva pārliecību, ka atturēšanās politika garantēs mieru. Tas ļāva politiķiem izvairīties no atbildības - līdz 2022. gadā ilūzija tika sagrauta. Protams, ka Rietumu atturība un bezdarbība veicināja Maskavas agresiju. Relatīvu mieru un labklājību nodrošināja NATO militārie atturēšanas spēki. Tagad, kad Vašingtona lielāku uzmanību pievērš Āzijai un Maskavas impēriskās ambīcijas ir nekontrolējamas, vecais pacifisma reflekss ir ne tikai novecojis - tas ir kļuvis par nastu.
Ukraina nav Eiropas slogs, bet tās drošības garants
Labi bruņota Ukraina, kas integrēta NATO, būtu uzticams atturēšanas līdzeklis pret turpmāko Krievijas agresiju. Eiropa joprojām ir rīcībspējīga. Ir iespējas pārskaitīt Ukrainai 300 miljardu ASV dolāru iesaldēto Krievijas aktīvu, pastiprināt sankcijas un slēgt Baltijas jūru Krievijas “ēnu flotei”.
Būtu jāveic nevis pakāpeniska, bet visaptveroša Ukrainas apbruņošana, tostarp ar tāla darbības rādiusa ieročiem. Izlēmība nozīmētu “Taurus” spārnoto raķešu piegādi, ātras un nozīmīgas investīcijas Ukrainas militārajā rūpniecībā un pretgaisa aizsardzības sistēmā. Nevis tāpēc, ka Eiropa būtu apņēmības pilna cīnīties, bet gan tāpēc, lai nebūtu spiesta cīnīties.
Doma, ka Krievija atrodas uz kodolieroču izmantošanas robežas, ir bīstams malds. Šis risks nav mazinājies, bet gan palielinājies, jo Rietumi sākuši šantažēt Kremli. Kodolkara konfrontācijas risks nekad nav līdzinājies pilnīgai nullei, taču pakļaušanās Maskavas draudiem padara trešo pasaules karu par ticamu, nevis mazāk ticamu. Ir pienācis laiks atteikties no komfortablas distancēšanās un iedvesmoties no Ukrainas pašaizliedzības un uzupurēšanās. Tagad pienākusi Eiropas stunda. Maskavas tieksmi pēc vardarbības spēj ierobežot tikai brīvā pasaule, kas izbeigs atvainoties par savu spēku un sāks to izmantot. Ukraina cīnās par stabilu mieru. Bet tas iestāsies tikai tad, ja Eiropa beidzot atteiksies no mantras, ka tā atbalstīs Ukrainu "tik ilgi, cik nepieciešams", un sapratīs, ka agresors ir jāsoda.”
