Putina un Lukašenko “draudzība” – kurš kuram salauzīs kaklu?

Putina un Lukašenko attiecību saspīlējums iezīmē kārtējos Minskas ārpolitiskos manevrus un cīņu par varu. Kas notiek Kremļa attiecībās ar Minsku un Lukašenko apkārtnē?

Minskas biklo mēģinājumu uzsākt dialogu ar ASV un ES Maskavā uzskata par nodevību

Abu diktatoru kārtējo attiecību saspīlējumu izraisījušas nesaskaņas par pērn 25. decembrī Kazahstānas teritorijā Krievijas pretgaisa aizsardzības notriekto “Azerbaijan Airlines” lidmašīnu. Kremli sadusmojuši Lukašenko centieni uzņemties starpnieka lomu Maskavas un Baku konflikta noregulējumam. Tas izriet no opozīcijas medijiem nopludinātās Baltkrievijas specdienestu informācijas.

Dienestos uzskata, ka Putina un Lukašenko nesaprašanās gandrīz pāraugusi konfliktā, kad Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs vērsies pie Lukašenko ar lūgumu ietekmēt Putina nostāju lidmašīnas katastrofas izmeklēšanas sakarā, bet Lukašenko, mēģinot uzņemties starpnieka lomu, vairākkārt zvanījis Putinam, mudinot viņu atzīt Krievijas puses vainu incidentā. Lukašenko kopumā atbalstīja Azerbaidžānas pozīciju un vairākkārt “uzmanīgi runāja” ar Putinu, pieminot Alijeva argumentus, taču sarunas par šo tēmu pašam Lukašenko kļuva toksiskas un nesaprašanos tikai vairoja.

“AZAL” pasažieru lidmašīnas katastrofas tēmai uzslāņojās arī Lukašenko nostāja par mierizlīgumu Ukrainā. Viņš centās piedāvāt savus sarunu vedēja starpnieka pakalpojumus, kopumā atbalstot amerikāņu priekšlikumus par pamieru un cenšoties mainīt Putina nepiekāpīgo nostāju. Jo par to viņu personiski palūdza ASV prezidenta īpašais pārstāvis Krievijas un Ukrainas jautājumos Kīts Kellogs.

Un te diktatoru viedokļi atkal nesakrita. Kremlis ārkārtīgi nervozi reaģēja uz Minskas pārstāvju kontaktiem ar amerikāņiem un Baltkrievijas politieslodzīto atbrīvošanas procesa uzsākšanu.

Kremlis lika saprast, ka Minskas mēģinājumu uzsākt dialogu ar ASV un ES Maskavā uzskata par klaju nodevību.

Nav Lukašenko darīšana

Krievijas vēstnieks Baltkrievijā Boriss Grizlovs, Putina administrācijas vadība un Sergejs Glazjevs, Krievijas un Baltkrievijas “Apvienotās valsts” sekretārs, saviem Baltkrievijas kolēģiem deva neoficiālus mājienus, ka Lukašenko iejaucas lietās, kas nav viņa kompetencē, un informēja par “Maskavas elites neapmierinātību ar pašreizējo situāciju sabiedroto attiecībās”. Atbildes vietā Minska Kremlim nosūtīja vēstījumu par Lukašenko sašutumu “vienotā energoresursu tirgus ieviešanas” sakarā - Lukašenko uzskata, ka ticis “vienkārši uzmests”. Viņu kaitina arī Krievijas vienpusēji ieviestā daļējā robežkontrole. Visi zina, ka Kremlis vienmēr ir izmantojis šo metodi kā mājienu un brīdinājumu par turpmākajām sekām Minskai. Bet Lukašenko saprot, ka karš Ukrainā ir iestrēdzis un nevar būt ne runas par izšķirošu Putina uzvaru. Pamiers ir neizbēgams, un Lukašenko ir nolēmis sākt tam gatavoties savlaicīgi, nosūtot “pozitīvus signālus ienaidnieka nometnei - katram gadījumam”. Avoti specdienestos apgalvo, ka Lukašenko vairs nemēģina veikt papildu manevrus, piemēram, izrādīt Kremļa priekšā nožēlu, un pagaidām “tēlo aizvainoto” - nelīdzēja pat daudzo Krievijas amatpersonu desants uz Minsku. Tāpēc 14. jūlijā Putins pie Lukašenko steigšus nosūtīja savu emisāru - Sanktpēterburgas gubernatoru Aleksandru Beglovu, kurš ar “trekniem sadarbības līgumiem kabatā” mēģināja situāciju nogludināt un uzsākt samiernieciskas sarunas, lai spriedzi nedaudz mazinātu. Visu šo manipulāciju rezultāti esot sagaidāmi vasaras beigās.

Visu izšķir kadri

Kremļa neapmierinātību vairo arī Krievijas specdienestu ietekmes aģentūras tīrīšanas Minskas varas gaiteņos. Izmantojot 2020. gada situāciju pēc opozīcijas nemieriem, ar Krievijas Ārējās izlūkošanas (SVR) un Federālā drošības dienesta (FSB) dažādos gados savervēto aģentu atbalstu Maskava Lukašenko varas vertikāles struktūrā, īpaši caur Kremļa speciāli šim mērķim izveidoto pseidopartiju "Belaja Rusj" (“Белая Русь”), ko specdienesti izmantoja kā operatīvā piesega organizāciju, Baltkrievijā infiltrēja tūkstošiem Putina režīmam patiesībā lojālu jaunu Lukašenko viltus "patriotu" un simpatizantu. Tāpat īpaša uzmanība tika pievērsta medijiem - gan republikas, gan reģionālas nozīmes. Kremļa uzdevums bija Lukašenko varas vertikālē - “Baltkrievijas tautas sapulces” (mākslīgi radīta institūcija “Lukašenko demokrātijas” imitācijai - red.), “parlamenta”, Baltkrievijas VDK, Iekšlietu ministrijas struktūru, Bruņoto spēku Ģenerālštāba un galveno plašsaziņas līdzekļu vadītāju amatos un daudz kur citur, sasēdināt maksimāli daudz Maskavas aģentu - Kremlim lojālu Baltkrievijas pilsoņu - aktīvistu un viedokļu līderu, lai panāktu viņu karjeras izaugsmi un nostiprināšanos varas struktūrās un dažādās izpildvaras institūcijās.

Lukašenko režīma Trojas zirgs - “Tautas sapulce”

Kā apgalvo Baltkrievijas specdienestos, vienīgais iemesls, kāpēc Lukašenko līdz šim tomēr nesarīkoja butaforisko “Tautas sapulci”, ir Maskavas inspirētas “samta revolūcijas” un apvērsuma plāna savlaicīga atklāšana. Sapulce kādreiz notiks, taču daudzi, kurus SVR/FSB šim pasākumam gatavoja gadiem ilgi, pie saviem “tautas priekšstāvju” mandātiem vairs netiks. Krievijas “snaudošās aģentūras” un piektās kolonnas infiltrācijas mērogs Lukašenko varas vertikālē bija šokējošs. Ar Lukašenko rīkojumu pat tika izveidota speciāla BR Drošības padomes un BR VDK darba grupa, kas divus gadus nodarbojās ar Kremļa aģentu identificēšanu Lukašenko sistēmā. Pēc Kremļa stratēģu plāniem dažādās struktūrās infiltrētu aģentu grupai politiskās krīzes brīdī jeb “X stundā”, sadarbībā ar “Tautas sapulci”, “parlamentu”, plašsaziņas līdzekļiem un drošības struktūrām bija jārīkojas saskaņoti, ātri sagraujot novājināto Lukašenko režīmu. Maskava saviem minjoniem solīja varu, ietekmi un kapitālus, un viņi, pārliecināti par atbalstu, pa lēzeno varas piramīdu rāpās arvien augstāk un augstāk, cenšoties piekļūt jau paša Lukašenko pietuvināto lokam.

Lukašenko kadru šķīstītava

Kadru tīrīšanas pasākumus Baltkrievijas specdienestos nodēvējuši par operāciju “Kovčeg” (“Šķirsts”), jo nosaukums labi raksturo jaunās kadru atlases specoperācijas būtību, ko pašlaik īsteno Lukašenko štābs. Vairāk nekā 30 gadu garumā Lukašenko vienmēr ir paļāvies tikai pats uz sevi un savu personīgo un beznosacījumu intuitīvo autokrātiju.Taču tagad viņš steidzami meklē cilvēkus, uz kuriem tuvākajā nākotnē varētu paļauties vismaz daļēji, kad neizbēgamā turbulence skars viņa "sistēmas stabilitāti". Cilvēku loks, kuriem viņš simpatizē, ir ļoti šaurs. Lukašenko cenšas "pārbaudīt" katru, mudinot uz intrigām, testējot viņa/viņas stabilitāti sistēmā un iespējamo saikni ar Kremli. Galvenais kritērijs, lai cik dīvaini tas nebūtu, nav vis beznosacījumu lojalitāte, bet gan intelekts, darbaspējas un prasme autonomā darba režīmā "sistēmu atbalstīt". Svarīgs faktors ir "kadru sterilitāte” un pārbaudīta "ārpusbiznesa" kontaktu neesamība ar Maskavu. Uzsvars tiek likts uz cilvēkiem, kuri savas kompetences ietvaros spēj izrādīt vismaz zināmu iniciatīvu lēmumu pieņemšanā.

Lukašenko drošības dienesta darbinieka ideālais standarts ir viņa paša “jaunās sistēmas” produkts - vecākais virsnieks vai ģenerālis, kurš uzplečus ieguvis Baltkrievijas valsts izglītības sistēmā, nevis padomju skolās un dažādās padomijas laiku sarkankarogotās mācību iestādēs. Visus ģenerāļus un pulkvežus, kuri šim kritērijam neatbilst, līdz 2025. gada beigām nomainīs “sarkanzaļie jaunie vilki”, neatkarīgi no viņu iepriekšējiem nopelniem. Amatus ieņems tikai no Krievijas ietekmes sterili kadri, kas izgājuši cauri īpašam filtram. Vienīgais izņēmums būs Ivans Tertels (padomju laikā absolvējis Rjazaņas Gaisa desanta spēku akadēmiju), un tiek prognozēts, ka tieši viņš karjeru turpinās patiesi augstajā Lukašenko administrācijas vadītāja amatā.

“Siloviki” pieskata izpildvaru un cits citu

Civilajā sektorā ir trīs acīmredzami līderi: premjerministrs Aleksandrs Turčins, viņa pirmais vietnieks Nikolajs Snopkovs un Lukašenko administrācijas vadītāja vietniece Natālija Petkeviča. Visi trīs strādā komandā, bet “tiek pieskatīti” no bijušā BR VDK priekšsēdētāja Valērija Vakuļčika puses, kurš personīgi atskaitās Lukašenko. Pārcelts BR Ministru padomes aparāta vadītāja krēslā, pretizlūkošanas darbības viņš veic faktiski uz vietas - tieši Ministru padomē.

Savukārt "siloviku" blokā palikuši divi galvenie spēlētāji: VDK vadītājs Ivans Tertels un ģenerālprokurors Andrejs Šveds. Lukašenko augstu vērtē Tertelu par viņa personīgo lojalitāti un analītiskajām prasmēm. "Jaunajā prokurorā" Švedā Lukašenko redz cilvēku, kurš spēj vadīt visu "siloviku varas sistēmu" - pašlaik viņš ir diktatora favorīts. Aizkulišu intriga cīņā par galvenajiem ministru un ģenerāļu amatiem, ko iedvesmojusi Maskava, beigusies ar Šveda uzvaru, un ar Tertela klusējošu piekrišanu un atbalstu Šveda favorīta lomai. Tīrīšana "siloviku" - drošībnieku blokā tuvojas kulminācijai.

Pagaidām nav skaidra BR Drošības padomes valsts sekretāra Aleksandra Volfoviča turpmākā kadru virzība. Baltkrievu opozīcijas aprindās izplatīts specdienestos par maldinošu uzskatīts viedoklis, ka Volfovičs vienmēr bijis prokremliski noskaņots, lai gan viņa darbība Drošības padomes sekretāra amatā, slēpta no civilierēdņu acīm, liecina par pretējo. Visticamāk, viņš paliks pašreizējā amatā. Atlikušie "padomju" ģenerāļi/pulkveži mierinājumam saņems klusas patvēruma vietas bez reālas ietekmes.

Avoti Baltkrievijas specdienestos rezumē: “Lukašenko beidzot sapratis, ka bez sarkanzaļās komandas "gudro puišu" atbalsta Kremlis viņam salauzīs kaklu.”