Vai tagadējā paaudze piedzīvos pasaules galu? Zinātnieku vērtējums

Klimata krīze, pieaugošā sociālā nevienlīdzība, neapdomīgais resursu patēriņš un aizvien pieaugošā ģeopolitiskā spriedze liek mums aizdomāties – vai mūsu pasaule tuvojas bīstamam lūzuma punktam? Raksta “lrytas.lt”.

Viļņas universitātes profesors, ģeologs un paleontologs Andrejs Spiridonovs uzskata, ka Zeme jau vairākkārt ir piedzīvojusi globālas kataklizmas, bet ir izdzīvojusi. Jautājums ir - vai izdzīvosim arī mēs?

Zinātnieks ir pārliecināts, ka cilvēce mūsdienās rada sev draudus, kas tik tiešām var novest pie mūsdienu civilizācijas gala.

Spiridonovs atgādina, ka Zeme ir ļoti sena un cilvēces vēsture, salīdzinot ar Zemes vecumu, ilgst tikai mirkli.

“Tiek lēsts, ka Zemes vecums ir aptuveni 4,45 miljardi gadu, kas ir aptuveni trešdaļa no visa Visuma vecuma,” norāda paleontologs. Viņš piebilst, ka zinātnieki precīzāk sāka izprast Zemes vecumu tikai 19. gadsimtā un līdz tam laikam debates par planētas vecumu bija ļoti saspringtas.

Profesors uzsver, ka šobrīd mūsu planēta neatrodas tuvu kādam dabiskam "pasaules galam", kāds noticis pagātnē - piemēram, dinozauru izmiršana, taču viņš brīdināja, ka cilvēka darbība - klimata pārmaiņas, resursu pārmērīga izmantošana, sociālā nevienlīdzība un konflikts - paātrina globālus procesus, kas var sasniegt bīstamus līmeņus

Spiridonovs uzsver - planēta ir noturīga, un tās iznīcība vienas paaudzes laikā ir maz ticama. Tomēr mums ir jārēķinās ar neatgriezeniskām izmaiņām, ja turpināsim pašreizējo trajektoriju. Viņš salīdzina šo situāciju ar “nokaitētu katlu”: "Katls tiek karsēts, bet vāks vēl nav uzlikts.”

Ko tas nozīmē mums - cilvēkiem, kas šobrīd dzīvo uz šīs planētas? Klimata pārmaiņu ietekme jau ir jūtama un var kļūt vēl izteiktāka turpmākajos gados. Pat ja mēs rīt pilnībā pārtrauktu radīt siltumnīcas efekta gāzes, ledāju kušana un jūras līmeņa celšanās turpinātos vēl gadsimtiem. Tā ir klimata inerces realitāte, ar ko mums jārēķinās, uzsver profesors.

Vienlaikus arī dabiskās ekosistēmas - īpaši trauslie biotopi, piemēram, tropu meži - pielāgojas pārmaiņām lēni, taču tie var mainīties straujāk, nekā agrāk pieļāvām. Šie pārrāvumi dabas sistēmās var izraisīt domino efektu, ietekmējot sugu līdzsvaru, lauksaimniecību un ūdens pieejamību.

Pie visa tā klāt nāk arī sociālie un politiskie faktori - pieaugošs spriedzes risks saistībā ar resursu sadali, klimata bēgļu plūsmām un reģionālu nestabilitāti. Tas viss nav nākotne, tas jau ir sācies, uzsver Spiridonovs.

Tomēr tas nenozīmē, ka neko vairs nevaram mainīt - ikvienam ir iespēja pielikt savu roku pārmaiņām. Mazinot savu oglekļa pēdas nospiedumu - piemēram, retāk braucot ar auto, izvēloties vietējo pārtiku un padarot mājokli energoefektīvāku - mēs jau šodien ietekmējam rītdienu. Ne mazāk svarīga ir izpratnes veidošana - izglītojoties, lasot uzticamus avotus, runājot ar citiem, pievienojoties kopienām vai organizācijām, kas darbojas ilgtspējas un klimata jomā. Rīcība vienmēr sākas ar izpratni un vēlmi būt daļai no risinājuma.

Līdz pasaules galam viena cilvēka dzīves laikā mēs, visticamāk, nenonāksim - tā mierina arī zinātnieki. Taču, kā brīdina Andrejs Spiridonovs, ja mēs turpināsim ignorēt klimata, sociālās un politiskās problēmas, mēs varam sasniegt pagrieziena punktu, no kura atpakaļceļa vairs nebūs vai arī tas būs ārkārtīgi grūts, un tas nav apokaliptisks pareģojums, bet gan aicinājums rīkoties.