Pretēji Latvijas amatpersonām Landsberģis skarbi izsakās par notikušo NATO samitu

Hāgā divas dienas norisinājās NATO samits. Šī bija pirmā reize, kad NATO samits notika Nīderlandē. Samitu vadīja NATO ģenerālsekretārs Marks Rite.

No Latvijas amatpersonām - Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča, aizsardzības ministra Andra Sprūda, Latvijas vēstnieka NATO Māra Riekstiņa, ārlietu ministres Baibas Bražes - publiski izskanēja gana pozitīvi samita vērtējumi.

Piemēram, "mēs esam spēcīgākā militāri politiskā aizsardzības alianse, kāda ir bijusi. Tas, ka patlaban ir apņemšanās palielināt savas spējas, nozīmē, ka Eiropas un Kanādas sabiedrotie sasniegs 80% līmeni no visiem NATO aizsardzības izdevumiem. Tas notiks pirmo reizi un ir pilnīgi skaidrs pozitīvi vērtējums," teica ārlietu ministre.

Ukrainas uzaicinājums iestāties NATO joprojām ir spēkā, taču pašlaik nav ne atbilstošu apstākļu, ne vienprātības par to, kad tas varētu notikt, preses konferencē pēc NATO samita Hāgā, Nīderlandē, žurnālistiem norādīja Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs.

Andris Sprūds klāstīja, ka lielāki izdevumi nozīmē to, ka NATO ir jaudīgāka, spēcīgāka un kopīgi kā alianse var aizstāvēt savu teritoriju un savus cilvēkus.

Kardināli pretēju viedokli vietnē "X" paudis bijušais Lietuvas ārlietu ministrs Gabriels Landsberģis.

"Vai šī bija visu laiku sliktākā NATO augstākā līmeņa sanāksme? "Nu, vismaz tā nebija katastrofa," teica kāds draugs, kad mēs par to diskutējām. Un man bija jāpiekrīt — varēja būt daudz sliktāk. Piemēram, mums varēja vairs nebūs NATO. Bet mums joprojām ir. Tātad, tehniski, jā. Kā parasti, pāris novērojumu no droša attāluma: Jūs dzirdēsiet pietiekami daudz slavinājumu, tāpēc es koncentrēšos uz problēmām.

Pirmkārt, deviņas valstis joprojām nesasniedz 2% aizsardzības izdevumu mērķi. Spānija paziņo, ka sasniegt 3,5 % desmit gados nav reāli. Taču, lai to panāktu, Spānijai desmit gados būtu jāpalielina izdevumi tikai par aptuveni 0,18 % no IKP. Beļģija saka, ka Spānijas teiktajā ir daļa patiesības. Esmu pārliecināts, ka daudzi citi domā tāpat, tikai neizsaka to skaļi. BET: tā kā deklarācija ir apstiprināta, var uzdot jautājumu. Ja aliansē pastāv tik lielas domstarpības, vai tekstam vispār ir kāda nozīme? Kāpēc skeptiķiem rīkoties, ja viņi zina, ka citi neko nedarīs? Tāpēc ir diezgan ticams, ka lielāko daļu līdzekļu iztērēs tie, kas ir tieši apdraudēti - austrumu flangā. Galvenā problēma šeit ir draudu novērtējums. Daudzi sabiedrotie neapzinās eksistenciālo draudu austrumu flangam. Viņi ir gatavi aizsegt stratēģiskās domāšanas trūkumu ar papīra saistībām. Tāpēc NATO var zaudēt savā potenciāli tumšākajā stundā, jo mēs vienkārši nebūsim gatavi. Lietuva var tērēt 100 % no sava IKP, bet tas joprojām nebūs pietiekami, lai segtu to izdevumus, kuri nepilda savas saistības.

Otrkārt. Ukraina paliek novārtā. Bija atvieglojums, ka deklarācijā tika minēta Ukraina, bet daudz neskaidrākā formulējumā nekā iepriekš. Šķiet, ka iespēja, kas mums bija 2023. vai 2024. gadā, ir izšķiesta. Ukraina varēja tikt uzaicināta. Tagad pat slavenais “ļoti labi apgaismotais tilts uz NATO” šķiet neērts teiciens starp sabiedrotajiem.

Treškārt, Tramps. Pretrunīgi paziņojumi par 5. pantu daudziem radīja neizpratni un bažas. Vai ASV prezidents netieši norāda, ka ASV nav pārliecināta, vai Eiropas valstis ir jāaizstāv? Vēlāk tas tika atspēkots un izskaidrots. Bet daudzi joprojām ir apmulsuši. No otras puses, ja mēs esam apmulsuši, visticamāk, ka arī Putins ir apmulsis. Ja notiks izmaiņas karaspēka izvietošanā Eiropā, jo īpaši austrumu flangā, tas varētu būt signāls, ko gaida Putins.

Visbeidzot, es nespēju atrast vārdus, lai aprakstītu ģenerālsekretāra izvēlēto komunikāciju. Man šķiet, ka es varētu runāt daudzu eiropiešu vārdā — tā ir bezgaumīga. Formulējumi šķiet aizgūti no pieaugušo izklaides industrijas. Tie pazemina Eiropu līdz ubaga stāvoklim. Mēs varam būt liecinieki mūsu paaudzes visbezatbildīgākajai azartspēlei. Ja Rietumiem kādā veidā izdosies atturēt krievus, palīdzēt ukraiņiem, atjaunot uzticamību un atgūt kārtību, tad viss tiks aizmirsts un piedots. Bet, ja nē, Dievs pasargi, — visu šo: papīra solījumus, vājuma un pakļāvības izpausmes — atcerēsies kā vienu no kaunpilnākajiem posmiem mūsdienu vēsturē," raksta Gabriels Landsberģis.