Cik reāls ir kodolkarš starp Indiju un Pakistānu? Vērtē eksperti

Pēdējos notikumos starp Indiju un Pakistānu nebija ne ultimātu, ne sarkano pogu - tomēr militārās atriebības, slēptu signālu un ātras starptautiskās mediācijas cikls klusi izcēla reģiona bīstamāko ēnu. Krīze nevirzījās uz kodolkaru, taču tā atgādināja par to, cik ātri spriedze šeit to var izraisīt. Vai kodolkara draudi starp Indiju un Pakistānu patiešām ir reāli, raksta “BBC”.

Zinātnieki 2019. gadā veica pētījumu, kas sākās ar scenāriju, kurā teroristu uzbrukums Indijas parlamentam 2025. gadā izraisa kodolapmaiņu ar Pakistānu.

Tikai sešus gadus vēlāk šis ir kļuvis par reālu pasaules strupceļa situāciju, lai gan to ierobežoja ASV starpniecības pamiers. Tas arī atdzīvināja nepatīkamas atmiņas par to, cik trausla var būt stabilitāte reģionā.

Krīzei saasinoties, Pakistāna sūtīja "divkāršus signālus" - atbildot militāri un vienlaikus paziņojot par Nacionālās pavēlniecības iestādes (NCA) sanāksmi, kas bija aprēķināts atgādinājums par tās kodolspējām. NCA pārrauga valsts kodolarsenāla kontroli un iespējamo izmantošanu. Vai šis solis bija simbolisks, stratēģisks vai patiess brīdinājums, mēs, iespējams, nekad neuzzināsim - tas notika tieši tad, kad iejaucās ASV valsts sekretārs Marko Rubio.

ASV prezidents Tramps sacīja, ka ASV ne tikai panāca pamieru, bet arī novērsa "kodolieroču konfliktu". Pirmdien uzrunā Indijas premjerministrs Narendra Modi sacīja: "Kodolšantāža netiek pieļauta; Indija neļaus sevi iebiedēt ar kodoldraudiem.

Jebkura teroristu drošības patvēruma vieta, kas darbojas ar šo ieganstu, saskarsies ar precīziem un izšķirošiem triecieniem," piebilda Modi.

Saskaņā ar Stokholmas Starptautiskā miera pētniecības institūta domnīcas (SIPRI) datiem, Indijai un Pakistānai katrai ir aptuveni 170 kodolieroču. SIPRI lēsa, ka 2024. gada janvārī visā pasaulē bija 12 121 kodolgalviņa. No tām aptuveni 9585 atradās militārajos krājumos, un 3904 bija aktīvi izvietotas - par 60 vairāk nekā iepriekšējā gadā. ASV un Krievijai kopā ir vairāk nekā 8000 kodolieroču.

Lielākā daļa gan Indijas, gan Pakistānas izvietoto arsenālu atrodas to sauszemes raķešu spēkos, lai gan abas izstrādā kodoltriādes, kas spēj piegādāt kaujas galviņas pa sauszemi, gaisu un jūru, sacīja Kristofers Klerijs, drošības lietu eksperts Olbani Universitātē ASV.

"Indija, visticamāk, ir lielāks gaisa posms - lidmašīnas, kas spēj nogādāt kodolieročus - nekā Pakistānai. Lai gan mēs vismazāk zinām par Pakistānas jūras spēkiem, ir pamatoti uzskatīt, ka Indijas jūras spēki ir attīstītāki un spējīgāki nekā Pakistānas jūras kodolieroči," viņš teica.

Viens no iemesliem, sacīja Klerijs, ir tas, ka Pakistāna nav ieguldījusi ne tuvu tik "laiku vai naudu", cik Indija, kodolzemūdenes būvniecībā, dodot Indijai "skaidru un kvalitatīvu" priekšrocību jūras kodolspējību ziņā.

Kopš kodolieroču izmēģinājuma 1998. gadā Pakistāna nekad nav oficiāli paziņojusi oficiālu kodoldoktrīnu.

Turpretī Indija pēc saviem 1998. gada izmēģinājumiem pieņēma politiku, kas paredz kodolieroču neizmantošanu, taču šī nostāja ir sākusi mazināties. 2003. gadā Indija paturēja tiesības izmantot kodolieročus, reaģējot uz ķīmiskiem vai bioloģiskiem uzbrukumiem, faktiski pieļaujot kodolieroču izmantošanu noteiktos apstākļos.

Vēl lielāka neskaidrība radās 2016. gadā, kad toreizējais aizsardzības ministrs Manohars Parikars ieteica Indijai nejusties "saistītai" ar šo politiku, radot jautājumus par tās ilgtermiņa ticamību.

Formālas doktrīnas neesamība nenozīmē, ka Pakistānai tādas nav - oficiāli paziņojumi, intervijas un kodolieroču attīstība sniedz skaidras norādes par tās operatīvo stāju, norāda Kārnegi Starptautiskā miera fonda pārstāve Sadija Taslīma.

Pakistānas kodolieroču slieksnis joprojām ir neskaidrs, taču 2001. gadā Halids Kidvai, toreizējais NCA Stratēģisko plānu nodaļas vadītājs, iezīmēja četras sarkanās līnijas: lieli teritoriālie zaudējumi, galveno militāro aktīvu iznīcināšana, ekonomiska smacēšana vai politiska destabilizācija.

Toreizējais prezidents 2002. gadā Pervezs Mušarafs precizēja, ka "kodolieroči ir vērsti tikai pret Indiju" un tie tiktu izmantoti tikai tad, ja būtu apdraudēta "Pakistānas kā valsts pastāvēšana".

Savos memuāros bijušais ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo rakstīja, ka naktī viņš tika satricināts, lai runātu ar vārdā neminētu "Indijas kolēģi", kurš baidījās, ka Pakistāna gatavojas izmantot kodolieročus 2019. gada strupceļa laikā ar Indiju.

Aptuveni tajā pašā laikā Pakistānas plašsaziņas līdzekļi citēja augsta ranga amatpersonu, kas izteica stingru brīdinājumu Indijai: "Es ceru, ka jūs zināt, ko nozīmē Nacionālā pavēlniecības pārvalde un ko tā veido. Es teicu, ka mēs jūs pārsteigsim. Gaidiet šo pārsteigumu... Jūs esat izvēlējušies kara ceļu, nezinot sekas reģiona mieram un drošībai."

Iepriekš, 1999. gadā, Kargilas kara laikā toreizējais Pakistānas ārlietu ministrs Šamšads Ahmeds brīdināja, ka valsts "nevilcināsies izmantot jebkuru ieroci", lai aizstāvētu savu teritoriju. Gadus vēlāk ASV amatpersona Brūss Rīdels atklāja, ka izlūkdienesti liecina, ka Pakistāna gatavo savu kodolieroču arsenālu iespējamai izvietošanai.

Taču abas puses uz šādiem apgalvojumiem raugās skeptiski.

Bijušais Indijas komisārs Pakistānā Adžajs Bisaria savās memuāros rakstīja, ka Pompeo pārspīlēja gan kodolieroču eskalācijas risku, gan ASV lomu konflikta nomierināšanā 2019. gadā. Kargilas laikā Pakistāna "zināja, ka Indijas gaisa spēki nešķērsos tās teritoriju" - tāpēc nebija reāla iemesla pat netiešiem kodoldraudiem, uzstāj Pakistānas analītiķi.

"Stratēģiskā signalizācija atgādina pasaulei, ka jebkurš konflikts var pārvērsties reālos draudos - un ar Indiju un Pakistānu likmes ir augstākas kodolieroču pārpalikuma dēļ. Taču tas nenozīmē, ka kāda no pusēm aktīvi draud izmantot kodolieročus," sacīja aizsardzības analītiķis Edžazs Haiders.

Taču kodolieroču eskalācija var notikt arī nejauši. "Tas varētu notikt cilvēcisku kļūdu, hakeru, teroristu, datoru kļūmju, sliktu datu no satelītiem un nestabilu līderu dēļ," sacīja Rutgersas universitātes profesors Alans Roboks.

Vēlāk, 2022. gada martā, Indija nejauši izšāva kodolieroču nesošu spārnoto raķeti, kas pirms avārijas nolidoja 124 km Pakistānas teritorijā, kā ziņots, bojājot civiliedzīvotāju īpašumu. Pakistāna paziņoja, ka Indija divas dienas nesniedza publisku paziņojumu. Ja tas būtu noticis paaugstinātas spriedzes laikā, incidents varētu būt pāraudzis nopietnā konfliktā, saka eksperti. Mēnešus vēlāk Indijas valdība atlaida trīs gaisa spēku virsniekus par "nejaušu raķetes izšaušanu".

Tomēr kodolkara risks starp Indiju un Pakistānu joprojām ir "salīdzinoši neliels", norāda Klerijs.

"Kamēr uz robežas nenotiek lielas sauszemes kaujas, kodolieroču izmantošanas briesmas joprojām ir relatīvi nelielas un pārvaldāmas," viņš teica.

Sumita Gangulija, Stenfordas Universitātes Hūvera institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece, uzskata, ka "ne Indija, ne Pakistāna nevēlas tikt apzīmētas kā pirmās pēc Hirosimas kodolieroču tabu pārkāpējas".

"Turklāt jebkura puse, kas ķertos pie kodolieroču izmantošanas, saskartos ar ievērojamām atriebībām un ciestu nepieņemamus zaudējumus," viņa piebilda.

Vienlaikus gan Indija, gan Pakistāna, šķiet, pastiprina savu kodolarsenālu.

Saskaņā ar Amerikas Zinātnieku federācijas Kodolinformācijas projekta veikto pētījumu "The Nuclear Notebook", ņemot vērā jaunu kodolieroču piegādes sistēmu izstrādi, četrus plutonija reaktorus un urāna bagātināšanas paplašināšanos, Pakistānas kodolarsenāls līdz 2020. gadu beigām varētu sasniegt aptuveni 200 kaujas galviņas.

Saskaņā ar Starptautiskās skaldāmo materiālu ekspertu grupas datiem, 2023. gada sākumā Indijai bija aptuveni 680 kg ieroču kvalitātes plutonija - tas ir pietiekami aptuveni 130-210 kodolgalviņām.

Neskatoties uz atkārtotām krīzēm un bīstamām situācijām, abām pusēm līdz šim ir izdevies izvairīties no katastrofālas ieslīgšanas kodolkonfliktā. "Atturēšanas līdzekļi joprojām pastāv. Pakistānieši tikai atbildēja uz konvencionālajiem triecieniem ar saviem pretkonvencionālajiem triecieniem," raksta analītiķis Umers Farūks.

Tomēr kodolieroču klātbūtne rada pastāvīgu riska pieplūdumu - tādu, ko nekad nevar pilnībā izslēgt, neatkarīgi no vadības pieredzes vai nodomu atturības.

"Kad var tikt izmantoti kodolieroči, vienmēr pastāv nepieņemami augsts bīstamības līmenis," sacīja Džons Eraths, bezpeļņas organizācijas Ieroču kontroles un neizplatīšanas centra vecākais politikas direktors.

"Indijas un Pakistānas valdības pagātnē ir risinājušas šādas situācijas, tāpēc risks ir mazs. Bet ar kodolieročiem pat neliels risks ir pārāk liels."