Skaudrs stāsts. Bērēs no sava dēliņa atvadījās telefoniski
2024. gada 30. oktobris harkivietes Tatjanas Matjašas-Mirnajas ģimenei bija liktenīgs – Krievijas aviobumbas trāpījumā viņu mājai gāja bojā Tatjanas 11 gadus vecais dēls. Tatjana nonāca intensīvajā terapijā un nevarēja būt klāt bērna bērēs, tāpēc atvadu vārdus viņam varēja sacīt vien pa telefonu. Savu skaudro stāstu Tatjana uzticēja Latvijas Televīzijas rubrikai "Dzīvei nav melnraksta".
Kad Krievija iebruka Ukrainā, viņas dēlam bija 8 gadi un, sākoties karam, viņš sacīja: "Māmiņ, es vēl esmu mazs zēns, es gribu dzīvot". Šo frāzi atceras Tatjana, vēsta lsm.lv
Viņi kādu brīdi dzīvoja ārpus Harkivas, taču tomēr pēc 1,5 gada prombūtnes tur atgriezās.
2024. gada 30. oktobrī viņu mājā trāpīja aviobumba. "Mēs ar vīru izdzīvojām, bet mūsu 11 gadus vecais dēls ne. Viņu 30 minūtes mēģināja glābt ātrās palīdzības mašīnā, taču tas neizdevās." Tatjana guva daudzus ievainojumus un pārcieta trīs operācijas.
Viņa nevarēja apmeklēt dēla bēres, jo atradās intensīvās terapijas nodaļā. Ārsti atļāva atvadīties pa telefonu. Bēres apmeklēja viņas vīrs, kurš uzlidojumā guva daudzus sasitumus, bet spēja pats izkļūt no gruvešiem.
"Vīrs pielika savu telefonu pie bērna auss, un man tika iedots vēl viens. Un pa telefonu es atvadījos no sava dēla. Es viņu neprātīgi mīlu. Viņš ir vienīgā nozīmīgā mīlestība, kas manā dzīvē bijusi," teica Tatjana. Viņas dēls nomira tajā pašā gaitenī, kurā teica, ka vēlas dzīvot.
Slimnīcā Tatjanai ar rehabilitācijas speciālistu palīdzību bija jāmācās no jauna staigāt.
Lai gādātu par veselību, Tatjana ieradās uz rehabilitāciju Ķemeros.
"Tas ir ļoti biedējoši, apglabāt savus bērnus," saka Tatjana, norādot, ka pēc šādas nelaimes cilvēks vairs nedzīvo, bet tikai eksistē, jo dzīves jēga jau ir zudusi.