Dienā, kad 2022. gada februārī notika Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, Antons saka, ka kodolieroču bāzei, kurā viņš dienēja, tika noteikta pilnīga kaujas gatavība. Ar stāstu dalā “BBC”.
“Pirms tam mums bija tikai vingrinājumi. Bet tajā dienā, kad sākās karš, ieroči bija pilnībā savās vietās,” stāsta bijušais Krievijas kodolspēku virsnieks. "Mēs bijām gatavi palaist spēkus jūrā un gaisā un teorētiski veikt kodoltriecienu."
“BBC” žurnālists satika Antonu slepenā vietā ārpus Krievijas. Viņa paša aizsardzībai netiek atklāts, kur. Ir mainīts arī viņa vārds.
Antons bija virsnieks īpaši slepenā kodolieroču objektā Krievijā.
Viņš žurnālistiem parādīja dokumentus, kas apliecina viņa dienesta pakāpi un bāzi, tomēr “BBC” atgādina, ka nevar neatkarīgi pārbaudīt visus viņa aprakstītos notikumus, lai gan tie sasaucas ar Krievijas paziņojumiem tajā laikā.
Trīs dienas pēc tam, kad karaspēks iegāja pāri Ukrainas robežām, Vladimirs Putins paziņoja, ka Krievijas kodolieroču atturēšanas spēki ir norīkoti "īpašā kaujas dienesta režīmā".
Antons saka, ka kaujas trauksme bija ieviesta pirmajā kara dienā, un apgalvo, ka viņa vienība bija "aizvērta bāzē".
“Mums pārraidīja tikai Krievijas valsts televīziju,” stāsta bijušais virsnieks, “es īsti nezināju, ko tas viss nozīmē. Es automātiski pildīju savus pienākumus. Mēs necīnījāmies karā, mēs tikai sargājām kodolieročus.”
Viņš piebilst, ka trauksmes stāvoklis tika atcelts pēc divām vai trim nedēļām.
Antona liecība sniedz ieskatu Krievijas kodolspēku iekšējā darbībā.
“Tur ir ļoti stingrs atlases process. Visi ir profesionāli karavīri - nav iesaucamo,” viņš skaidro. “Ikvienam ir pastāvīgas pārbaudes un melu detektoru testi. Atalgojums ir daudz lielāks, un karaspēks netiek sūtīts karā. Viņi ir tur, lai atvairītu vai veiktu kodoltriecienu.”
Bijušais virsnieks saka, ka dzīve tika stingri kontrolēta.
"Mans pienākums bija nodrošināt, lai manā pakļautībā esošie karavīri uz kodolbāzi neaiznestu nevienu telefonu," viņš skaidro.
“Tā ir slēgta sabiedrība, tur nav svešinieku. Ja vēlaties, lai jūsu vecāki atbrauc ciemos, jums trīs mēnešus iepriekš jāiesniedz pieprasījums drošības dienestam.”
Antons bija daļa no bāzes drošības vienības - ātrās reaģēšanas spēkiem, kas apsargāja kodolieročus.
“Mums bija pastāvīgi treniņi. Mūsu reakcijas laiks bija divas minūtes,” viņš saka ar nelielu lepnumu.
Saskaņā ar Amerikas Zinātnieku federācijas datiem, Krievijā ir aptuveni 4380 funkcionējošu kodolgalviņu, bet tikai 1700 ir “izvietotas” vai gatavas lietošanai. Visām NATO dalībvalstīm kopā ir līdzīgs skaits.
Pastāv arī bažas par to, vai Putins varētu izvēlēties izvietot "nestratēģiskus", ko bieži sauc par taktiskajiem kodolieročiem - tās ir mazākas raķetes, kas parasti neizraisa plašu radioaktīvo nokrišņu daudzumu, tomēr arī to izmantošana izraisītu bīstamu kara eskalāciju.
Kremlis ir darījis visu iespējamo, lai pārbaudītu Rietumu nervus - pavisam nesen Putins ratificēja izmaiņas kodoldoktrīnā - oficiālajos noteikumos, kas nosaka, kā un kad Krievija var palaist kodolieročus.
Doktrīna tagad saka, ka Krievija var palaist kodolieročus, ja tai notiks "masveida uzbrukums" no parastajām raķetēm no valsts, kas nav kodolvalsts, bet "ar kodolvalsts līdzdalību vai atbalstu".
Krievijas amatpersonas saka, ka atjauninātā doktrīna "efektīvi novērš" tās sakāves iespēju kaujas laukā.
Bet vai Krievijas kodolarsenāls ir pilnībā funkcionāls? Daži Rietumu eksperti ir norādījuši, ka tās ieroči lielākoties ir no padomju laikiem un varētu pat nedarboties, tomēr bijušais kodolspēku virsnieks noraida šo viedokli:
"Dažos apgabalos varētu būt daži vecmodīgi ieroču veidi, taču valstij ir milzīgs kodolarsenāls, milzīgs daudzums kaujas galviņu, tostarp pastāvīga kaujas patruļa uz sauszemes, jūrā un gaisā."
Viņš arī apgalvo, ka Krievijas kodolieroči ir pilnībā darbspējīgi un kaujas gatavībā: "Darbs kodolieroču uzturēšanai tiek veikts pastāvīgi, tas neapstājas pat uz vienu minūti."
Neilgi pēc pilna mēroga kara sākuma Antons teica, ka viņam tika dots tas, ko viņš raksturo kā "noziedzīgu pavēli" - noturēt lekcijas ar savu karaspēku, izmantojot ļoti specifiskas rakstiskas vadlīnijas.
"Viņi teica, ka Ukrainas civiliedzīvotāji ir kaujinieki un ir jāiznīcina! Man tā bija sarkanā līnija - tas ir kara noziegums. Es teicu, ka neizplatīšu šo propagandu.”
Vecākie virsnieki Antonam aizrādīja, pārsūtot viņu uz parastu uzbrukuma brigādi citā valsts daļā. Viņam teica, ka viņš tiks nosūtīts karā - šīs vienības bieži tiek nosūtītas kaujā kā "pirmais vilnis", un vairāki Krievijas dezertieri ir stāstījuši, ka "nekārtību cēlēji", kas iebilst pret karu, tiek izmantoti kā "lielgabalu gaļa".
Pirms viņš tika nosūtīts uz fronti, Antons parakstīja paziņojumu par atteikšanos piedalīties karā un pret viņu tika ierosināta krimināllieta. Viņš žurnālistiem parādīja dokumentus, kas apstiprina viņa nodošanu uzbrukuma brigādei, un krimināllietas detaļas.
Pēc tam viņš nolēma bēgt no valsts ar brīvprātīgo organizācijas dezertieru palīdzību.
"Ja es būtu aizbēdzis no kodolspēku bāzes, tad vietējais drošības dienests būtu reaģējis izlēmīgi un es, iespējams, nevarētu pamest valsti," viņš sacīja.
Antons sacīja, ka vēlas, lai pasaule zinātu, ka daudzi krievu karavīri ir pret karu.
Brīvprātīgo organizācija, kas palīdz dezertieriem, "Idite Lesom" ir stāstījusi “BBC”, ka dezertieru skaits, kas meklē palīdzību, ir pieaudzis līdz 350 mēnesī.
Pieaug arī risks tiem, kas bēg. Vismaz viens dezertieris ir nogalināts pēc bēgšanas uz ārzemēm, un ir bijuši vairāki gadījumi, kad vīrieši tiek piespiedu kārtā atgriezti Krievijā un tiesāti.
Lai gan Antons ir pametis Krieviju, viņš saka, ka drošības dienesti viņu tur joprojām meklē. Viņš saka, ka ir pārtraucis runāt ar saviem draugiem kodolbāzē, jo var viņus apdraudēt: "Viņiem ir jāveic melu detektora testi, un jebkura saskarsme ar mani var novest pie krimināllietas."