Planēta Urāns un tās pieci lielākie pavadoņi nav tik nedzīvi, kā tika uzskatīts vēl pavisam nesen, raksta BBC.
Gluži pretēji, spriežot pēc jaunākajiem datiem, iespējams, ka zem to virsmas slēpjas veseli okeāni, un planētas pavadoņi teorētiski var būt piemēroti dzīvībai.
Liela daļa no tā, ko mēs zinām par Urānu, kļuva zināms, pateicoties NASA kosmosa misijas “Voyager 2” novērojumiem, kas gandrīz pirms 40 gadiem pētīja planētu.
Tomēr “Voyager 2” apmeklējums sakrita ar spēcīgu saules vētru, kas ļoti izkropļoja misijas laikā iegūtos datus un noveda pie nepareiza priekšstata par planētas sistēmu.
Urāns ir skaista planēta, kas atrodas pašā mūsu Saules sistēmas nomalē. Ledainā apvalkā ieskauta, tā ir viena no attālākajām un aukstākajām planētām. Turklāt Urāna rotācijas ass - atšķirībā no visām citām Saules sistēmas planētām - atrodas tā orbītas plaknē. Šķiet, ka planēta ir apgāzta un guļ uz sāniem - tas padara to ļoti noslēpumainu.
Pirmo reizi planētu tuvplānā cilvēce redzēja 1986. gadā, kad netālu esošais “Voyager 2” uzņēma satriecošas paša Urāna un tā piecu lielāko pavadoņu fotogrāfijas.
Taču zinātniekus vēl vairāk pārsteidza aparāta veiktie mērījumi, no kuriem izrietēja, ka šīs planētu sistēmas uzbūve bija vēl dīvaināka un pārsteidzošāka, nekā parasti tika uzskatīts - ne uz pašas planētas, ne uz tās pavadoņiem netika konstatēta absolūti nekāda aktivitāte - atšķirībā no visām pārējām ārējās Saules sistēmas planētām.
Novērošanas rezultāti liecināja, ka Urāna aizsargājošā magnetosfēra nav simetriska attiecībā pret planētu, bet šķiet nedaudz nobīdīta un saplacināta pusē, kas vērsta pret Sauli.
Parasti planētas magnētiskais lauks neļauj gāzēm un citām vielām, kas ģeoloģiskās aktivitātes laikā izplūst no tās dziļumiem, iziet no tās. “Voyager 2” nekonstatēja pierādījumus par šādiem procesiem, liekot zinātniekiem pieņemt, ka pats Urāns un tā pieci lielākie pavadoņi ir pilnīgi sterili.
Šis atklājums bija milzīgs pārsteigums, jo tas atkal atšķīra Urānu no visām pārējām Saules sistēmas planētām un to dabiskajiem pavadoņiem.
Tomēr tagad gadu desmitiem vecais noslēpums ir atrisināts ar jaunu datu analīzi, kas liecina, ka “Voyager 2” lidoja garām Urānam ārkārtīgi neveiksmīgā brīdī.
Tieši tad, kad izpētes ierīce atradās pēc iespējas tuvāk planētai, uz Saules plosījās magnētiskā vētra, kas radīja spēcīgu saules vēju, un tas varēja aizpūst no planētas aktivitātes pēdas vai arī īslaicīgi izkropļot magnetosfēru.
Saskaņā ar Dr. Viljama Dunna no Londonas Universitātes koledžas teikto, 40 gadus mums bija maldīgs priekšstats par to, kāds patiesībā ir Urāns un tā pieci lielākie pavadoņi.
"Šie rezultāti liecina, ka Urāna planētu sistēma var būt daudz interesantāka, nekā tika uzskatīts iepriekš," viņš skaidro. "Iespējams, tur ir apstākļi, kas var uzturēt dzīvību, un zem tā virsmas var būt okeāni, kas pilni ar zivīm!”
Kad “Voyager” nosūtīja savus pirmos datus par Urānu, Linda Spilkere bija starp misijas zinātniskajiem līdzstrādniekiem.
Viņa joprojām strādā pie NASA “Voyager” zinātnes projekta un, pēc viņas teiktā, priecājas par jauno pētījumu rezultātiem žurnālā “Nature Astronomy”.
"Tie ir pārsteidzoši rezultāti, un es esmu ļoti gandarīta, ka Urāna planētu sistēma vismaz teorētiski spēj nodrošināt dzīvībai piemērotus apstākļus," viņa sacīja.
"Un es arī ļoti priecājos, ka “Voyager” 1986. gadā savāktie dati joprojām tiek pētīti un joprojām ļauj veikt jaunus zinātniskus atklājumus."
"Šis ir vēl viens piemērs tam, cik svarīgi ir piekļūt veciem datiem, jo dažreiz aiz tiem var parādīties kaut kas jauns, kas var palīdzēt mums attīstīt nākamās kosmosa misijas. Tas ir tieši tas, ko NASA dara, daļēji pateicoties jauniem pētījumiem. Ir pagājuši gandrīz 40 gadi, kopš “Voyager 2” pēdējo reizi lidoja garām sasalušajam Urānam un tā pavadoņiem.”
Vēl pēc 10 gadiem NASA plāno uzsākt jaunu misiju uz planētu, lai to izpētītu sīkāk.
NASA darbinieks Džeimijs Jasinskis, kurš nāca klajā ar ideju atkārtoti pārbaudīt “Voyager 2” mērījumu datus, ir pārliecināts, ka viņa darba rezultāti sniegs nenovērtējamu palīdzību, nosūtot zinātnisku misiju uz Urānu.
"Dažu instrumentu izstrāde nākotnes kosmosa kuģiem lielā mērā bija balstīta uz “Voyager 2” novērojumiem," viņš atceras. "Tāpēc mums ir jāpārdomā, kā tieši mēs izstrādāsim instrumentus jaunai misijai, lai viņi varētu savākt visprecīzākos datus, kas nepieciešami atklājumu veikšanai.”
Paredzams, ka jaunā NASA zonde Urānu sasniegs tikai 2045. gadā, kad zinātnieki cer noskaidrot, cik piemērota dzīvei varētu būt šī tālā ledainā pasaule, kura kādreiz tika uzskatīta par mirušu.