1865. gada 21. oktobra vakarā tipogrāfs Jūlijs Vilhelms Lakners kopā ar draugiem un domubiedriem pavadīja laiku Melngalvju klubā Tallinā, nenojaušot, ka šī diena viņam būs pēdējā. Nākamajā dienā sētnieks atrada Lakneru viņa guļamistabā asins peļķē. Ar šokējošo stāstu dalās "postimees.ee".
1865. gadā Tallinā dzīvoja 37 gadus vecais tipogrāfs Jūlijs Vilhelms Lakners. Viņš bija sabiedrisks un jautrs cilvēks. 21. oktobra vakarā viņš ap pulksten desmitiem ieradās klubā “Melngalvji”, kur pavadīja vairāk nekā stundu, pļāpājot ar draugiem. Nākamajā rītā pulksten sešos mājas sētniece gribēja viņu pamodināt, taču pārsteigta konstatēja, ka durvis no gaiteņa uz ielu, kā arī uz biroju ir atvērtas. Birojā neviena nebija, un sētniece gāja augšā pa kāpnēm, ieejot pa atvērtajām durvīm Laknera guļamistabā. Tur viņa atrada vīrieti, kas nekustīgi gulēja asins peļķē.
Ņemot vērā mirušā dzīvespriecīgo raksturu, doma par pašnāvību šķita maz ticama, tomēr tieši tā lieciniekiem ienāca prātā, pirmām kārtām jau tāpēc, ka no pirmā acu uzmetiena nebija ne cīņas, ne pašaizsardzības pazīmju. Līķis gulēja uz grīdas, blakus atradās cilpā sasiets kabatlakats, kas it kā liecināja par neveiksmīgu pašnāvības mēģinājumu. Dziļais griezums kaklā liecināja, ka viņam tomēr ir izdevies izdarīt pašnāvību.
Izmeklētāji, kuri ieradās notikuma vietā, konstatēja, ka Lakners bija pilnībā apģērbies, bet viņam nebija zābaku. Detalizētāka apskate atklāja, ka uz ķermeņa ir vairāk brūču - viņam iedurts galvā, pārgriezts kakls, kā arī brūces ar nazi uz krūtīm.
Trūka pulksteņa un gredzenu, kā arī dažu citu apģērbu un personīgo mantu. Slepkavības ierocis netika atrasts, taču mājā tika atrasti sveši zābaki un bikses, kas, pēc Laknera sulaiņa teiktā, nepiederēja viņa saimniekam. Pārbaudot izrādījās, ka bikses ir notraipītas ar izkārnījumiem un asinīm.
Visa pilsēta bija šokā, baumas izplatījās zibens ātrumā. Vīna tirgotājs ziņoja, ka iepriekšējā dienā veikalā ienāca divi vīrieši un no kāda mācekļa nopirka nazi ar garu asmeni. Māceklis ātri identificēja šos cilvēkus, un viņi tika atrasti krodziņā - tie izrādījās iepriekš sodīti vīrieši, viens bija ģērbies nogalinātā vīrieša drēbēs, un pie viņa tika atrasta liela naudas summa. Otrs tika atrasts ar dārglietām un naudu.
Varētu domāt, ka viss ir vienkārši, jo viens apsūdzētais jau pirmajā pratināšanā atzinās, ka slepkavību pastrādājis kopā ar otru un vēl kādu sievieti - Polīnu Moltinu, tomēr sieviete noliedza savu līdzdalību. Patiesībā tas bija tikai šokējošās lietas sākums.
21 gadu vecais Šmuls jau kopš jaunības bija izrādījis tieksmi uz vardarbību, savukārt 21 gadu vecais Veinbergs bija kurpnieka dēls, kurš strādāja par viesmīli, bet pēc darba zaudēšanas sāka klaiņot kopa ar Šmulu.
19 gadus vecā Polīna bija spējīga skolniece. Viņa zaudēja tēvu, kad viņai bija trīs gadi, un viņas māte bija alkoholiķe, kura savu 15 gadus veco meitu apprecināja ar 20 gadus veco mežsargu Augustu Moltinu.
Augusts Moltins tika uzskatīts par amorālu personu, tomēr Polīna bija spiesta ar viņu apprecēties. Vīrietim tika piespriests sešu mēnešu cietumsods par Polīnas ļaunprātīgu izmantošanu, bet pēc atbrīvošanas viņš turpināja vadīt galvenokārt klaidoņu dzīvesveidu, galvenokārt ārpus Tallinas.
Polīna bija spiesta pelnīt iztiku pati. Lai arī viņa strādāja par šuvēju, viņai nācās arī pārdot savu ķermeni, un tieši tolaik viņa sāka attiecības ar Lakneru. Tā kā Polīnai ļoti patika lasīt kriminālstāstus, ātri sāka izplatīties teorijas, ka tieši tas rosināja sievieti paveikt noziegumu, tomēr viņa apgalvoja, ka viņa neko nezināja par notikušo. Kad viņai tika lūgts atkārtot tos pašus vārdus pie Laknera līķa, viņa piegāja tuvāk ķermenim, ieskatījās viņa plaši atvērtajās acīs un teica: "Es šeit nebiju."
Tikmēr Šmuls, ieraugot līķi, aizsedza seju ar rokām un, izplūdis asarās, kliedza: "Es nevaru skatīties uz mirušajiem un atzīstos visā!"
Pēc tam Šmuls un Veinbergs stāstīja, kā viņi trīs patiesībā rīkojušies - plānu viņi sastādījuši trijatā, un arī Polīna slepkavības laikā atradās nozieguma vietā, taču turpināja noliegt savu saistību.
Pilsētas iedzīvotāji bija satraukti un pieprasīja nāvessodu visiem trim.
“Kad sieviete tika ievesta policijas vagonā, vērotāju vidū izcēlās neapmierinātība. Atskanēja nikni kliedzieni, un šķita, ka noziedznieci grasās nolinčot. Iespaids no šīs ainas bija spēcīgs un - neslēpsim - patīkams. Sabiedrības rūgtums, pat naids bija skaidrs - viena prasība skanēja visā pilsētā - prasība, lai noziedznieki tiktu sodīti proporcionāli nozieguma smagumam,” rakstīts tā laika laikrakstā “Pernausches Wochenblatt”.
Izmeklēšanas laikā noskaidrojās, ka Šmuls divas dienas pirms slepkavības uz ielas Harju pilsētā iepazinās ar Polīnas vīru Augustu Moltinu. Viņi sarunājās, un pastaigas laikā Moltins stāstīja, ka viņa sieva pazīst kādu vīrieti, kuram ir birojs, kurš dzīvo viens un kuram ir daudz naudas. Moltins ieteica Šmulam doties pie sievas, lai apspriestu šo lietu.
Nākamajā dienā Šmuls patiešām apciemoja pāri, un Polīna, pēc viņa teiktā, sacīja: “Lakneram tiešām ir nauda, taču to nav tik viegli dabūt, viņam vienmēr ir līdzi atslēgas. Vispirms jums jāpadara viņš padevīgs, pretējā gadījumā jūs nesaņemsit naudu.” Šmuls ieteica saukt palīgā Veinbergu.
Slepkavībai bija jānotiek tajā pašā vakarā. Polīna aizgāja un teica Lakneram, ka viņi tiksies vakarā randiņā. Šmuls un Veinbergs palika uz ielas, savukārt Lakners devās uz Melngalvju māju, kur izdzēra alu.
Tika nolemts veikt pārsteiguma uzbrukumu - Veinbergam vajadzēja sadurt Lakneru ar nazi. Polīna gaidīja guļamistabā. Un tā arī notika - kad Lakners, neko nenojaušot, atgriezās mājās un devās uz guļamistabu, Šmuls un Veinbergs viņam uzbruka, paslēpušies aiz aizkara. Lekners no gūtajām traumām mira dažu sekunžu laikā. Noziedznieki paņēma naudu un citas lietas un tumsas aizsegā izklīda.
Beidzot Polīna izmeklētājiem atzinās, ka ļoti vēlējusies tikt vaļā no vīra un ideja nogalināt Lakneru piederējusi Augustam. Šmuls pēc Laknera nogalināšanas apsolīja nogalināt arī Augustu, un saņemtā nauda būtu pavērusi Polīnai iespēju pārcelties uz Rīgu. Viņasprāt, Augusts viņai bijis pretīgs, un, ņemot vērā apstākļus, par to nav šaubu.
Tiesa pieņēma lēmumu - Šmuls un Veinbergs jānosūta katorgā ar visu tiesību atņemšanu attiecīgi uz 20 un 15 gadiem, bet pēc šī perioda - trimdā uz Sibīriju. Polīna tika nosūtīta uz 13 gadiem un četriem mēnešiem smaga darba rūpnīcās ar visu tiesību atņemšanu un pēc tam uz mūžu trimdā uz Sibīriju.
Augusts Maltins tika atzīts par vainīgu, jo zināja par slepkavību un to neapturēja. Tiesa atstāja sabiedrības ziņā, vai viņu deportēt vai nē. Tā bija Krievijas krimināltiesību iezīme - ja nebija iespējams pietiekami pierādīt vainu, sabiedrībai tika dota iespēja šādā veidā atbrīvoties no aizdomās turamā. Rezultātā Augustu Moltinu tika nolemts izraidīt, un arī viņš tika nosūtīts uz Sibīriju.