Atbrīvotais gulaga disidents Vladimirs Kara-Murza un viņa sieva Jevgēņija stāsta par Sibīrijas cietumā pavadīto laiku un to, kāpēc patiesība par Krieviju agrāk vai vēlāk nāks gaismā. Ar stāstu dalās “The Guardian”.
Kamēr Alekseja Navaļnija zārks tika nolaists sasalušajā zemē Maskavas kapsētā, Vladimirs Kara-Murza joprojām atradās Sibīrijas cietuma kamerā, kas bija gandrīz identiska tai polārajā lokā, kurā Navaļnijs tika atrasts miris, iespējams - noslepkavots.
Paralēles ir biedējošas. Vladimiru, žurnālistu, kurš kļuva par politisko aktīvistu, Kremlis ieslodzīja viltotu apsūdzību dēļ, arī viņš bija divas reizes saindēts.
Izredzes bija drūmas un ziņas no Krievijas un Ukrainas tik nerimstoši nomācošas, ka pēc sešiem mēnešiem ir gandrīz neiedomājami redzēt Jevgēņiju kopā ar Vladimiru ieejam Londonas viesnīcas vestibilā - tikai pirms sešām nedēļām viņš atradās Sibīrijas gulagā, bet šodien viņš ir brīvs vīrietis, kas dodas ceļojumā uz Londonu kopā ar sievu un viņu jaunāko dēlu, deviņus gadus veco Danielu.
Jevgeņija saka: "Es raudu visu laiku, un es lieku citiem raudāt. Tieši tad, kad es runāju, cilvēki klausītāju vidū sāk raudāt. Šķiet, ka man ir tāda ietekme uz cilvēkiem.
Ir bijis tik daudz emocionālu traumu. Es domāju, nemaz nerunājot par to, ka Vladimirs atradās cietumā tajos šausmīgajos apstākļos un vieninieku kamerā Rietumsibīrijā, bet man bija arī jāsastopas ar cilvēkiem, kuri to īsti nevarēja saprast. Normālā demokrātiskā valstī dzīvojošam cilvēkam ir tik grūti aptvert, kas ir politiskās represijas 21. gadsimtā.”
“Es esmu vēsturnieks, un viena no manām lielākajām studiju jomām vienmēr ir bijusi padomju disidenti. Es par to uzņēmu filmas. Esmu par to plaši rakstījis. Es pazinu daudzus no šiem cilvēkiem. Un dažreiz tiek teikts, ka katrs vēsturnieks zemapziņā sapņo personīgi izjust savu pētījumu jomu. Ja tā ir taisnība, ziniet, es esmu pilnībā izpildījis savu vēlmi,” saka Vladimirs.
“Man šķita, ka es dzīvoju šajās grāmatās, jo tas ir pārsteidzoši un šokējoši, un, godīgi sakot, ļoti skumji, kā visas šīs desmitgades vēlāk nekas nav mainījies. Pat vissīkākās detaļas par to, kāda ir cietuma kamera, kā tiek organizēta pastaiga, kā cietumsargi runā ar jums, kā notiek cietuma transportēšana, viss ir tieši tāpat.”
Zināšanas par sistēmu, kas gūtas no šiem padomju memuāriem, ļāva viņam orientēties sistēmā. "Es zināju noteikumus. Šie Sibīrijas cietumi ir bēdīgi slaveni pat pēc Krievijas sistēmas standartiem ar to, ka ir noteikumi par visu, katru minūti, katru dienu, bet es arī zināju, ka man ir tiesības uz grāmatām, uz cietuma bibliotēku, tāpēc viņiem tās man bija jādod.”
Kad Jevgēņijas vīrs slavē “šo apbrīnojamo sievieti”, kas palīdzēja izturēt viņa likteni, viņš salīdzina viņu ar 19. gadsimta sākuma “dekabristu sievām”, kas sekoja saviem vīriem uz Sibīriju.
Lielākā daļa cilvēku, ar kuriem viņš satikās Krievijas cietumu sistēmā, "policisti, cietuma ierēdņi, tiesneši, prokurori, “viņi nekam netic". Viņš saka, ka lielākā daļa nav patoloģiski sadisti, viņi vienkārši darīja darbu. “Bet Alfa grupā, FSB specvienībā, kas mūs pavadīja, es redzēju naidu. Viņi tic šīm lietām, un tas ir vēl briesmīgāk.”
Kara-Murzas vēstures tvēriens ir pamatā viņa pārliecībai, ka Putina režīms sabruks - ātri un bez brīdinājuma. "Tā notiek lietas Krievijā. Trīs dienu laikā sabruka gan Romanovu impērija 20. gadsimta sākumā, gan padomju režīms 20. gadsimta beigās. Tā nav metafora, abos gadījumos tās bija burtiski trīs dienas.”
Viņš kaislīgi uzskata, ka labākā iespēja uz brīvu un demokrātisku Krieviju un mieru Eiropā balstās uz Krievijas sakāvi Ukrainā.
Viņš saka, ka "zaudētais agresijas karš" ir bijis lielākais politisko pārmaiņu virzītājspēks valstī. Lai gan, pēc viņa domām, kolektīvā atbildība jāuzņemas ne tikai Krievijas iedzīvotājiem, bet arī Rietumu līderiem, kuri "visus šos gadus pirka gāzi no Putina, aicināja viņu uz starptautiskajiem samitiem, klāja sarkanos paklājus".
"Šie puiši veic rūpīgu uzskaiti. Kad pienāks beigas - un tas būs - arhīvi atvērsies, un mēs uzzināsim par Trampu un arī par jūsu britu puišiem.”