Izraēla mainās pēc katra kara, un šī kara aizsāktā procesa beigās mūs gaida vai nu Palestīnas valsts izveide, vai kaut kas daudz tuvāks Palestīnas valstij, intervijā aģentūrai LETA sacīja Jeruzalemes Ebreju universitātes profesors Ichaks Brudnijs.
"Vēsturiski tas ir neizbēgami. Ir skaidrs, ka piecus miljonus cilvēku ar spēku kontrolēt nav iespējams,” uzsvēra Brudnijs. “Un tāpat ir ar Tuvajiem Austrumiem. Izraēlā ir desmit miljoni iedzīvotāju, no kuriem 20% ir Izraēlas arābi. Ja pieskaitām šos cilvēkus pie pieciem miljoniem palestīniešu, tad būtībā esam astoņi miljoni ebreju un septiņi miljoni arābu. Demokrātijai tas nav ilgtspējīgi.”
Savulaik iepriekšējās valdības loceklis Zēvs Elkins profesoram teicis, ka palestīniešiem plāno piešķirt nevis pilsonību, bet pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, pat minot Baltijas valstis kā piemēru. “Tad viņam jautāju, vai tad pasaule pieļaus, ka pieciem miljoniem palestīniešu nebūs vēlēšanu tiesību? Cilvēki to saprot. Tāpēc arī pastāv palestīniešu autonomija, kas nākotnē pārtaps par Palestīnas valsti,” skaidroja Brudnijs.
“140 miljoni Padomju Savienības krievu nespēja kontrolēt dažas mazas Baltijas republikas,” izteicās profesors un citēja ebreju emigrantu no Krievijas, profesoru Viktoru Zaslavski, kurš teicis, ka Padomju Savienībai bija lemts izjukt, jo tā bija "Norvēģijas savienība ar Bangladešu", ar to domājot Baltijas valstis un Centrālāziju.
Viņš uzsvēra, ka pēc 7. oktobra uzbrukumiem Izraēla ir jaunā vēsturiskā fāzē, turklāt Izraēla ir valsts, kas mainās pēc katra kara, un visas lielākās konfrontācijas ar palestīniešiem izjauca tā laika status quo, ar ko tobrīd mierā bija Izraēla.
“1973. gada karš noveda pie miera līguma ar Ēģipti, pirmā palestīniešu intifada - pamatā miermīlīgā sacelšanās - noveda pie palestīniešu pašpārvaldes izveides, savukārt otrā intifada tika militārā ceļā sagrauta, tomēr pēc tās Izraēla izveda savus spēkus no Gazas, kas beigu beigās ļāva "Hamās" izmantot radušos izdevību. Tāpēc esmu pilnīgi pārliecināts, ka no šīs krīzes palestīnieši kaut ko noteikti iegūs,” sacīja profesors.
Brudnijs piebilda, ka mūsdienu izraēliešu paaudzes nav pieredzējušas karu, kas ir ilgāks par diviem mēnešiem, un arī Izraēlas ekonomika nav veidota ilgstoša kara apstākļiem, tā nespēj uzturēt šādu karu.
Tomēr šim karam ir arī viens ļoti pozitīvs efekts - tas ir apturējis Izraēlas virzīšanos uz autoritārismu. Brudnijs norādīja, ka arī Izraēla ir globālās cīņas par demokrātiju sastāvdaļa. “Mūsu pašreizējā valdība dažādu iemeslu dēļ tiecas izveidot autoritāru vai pusautoritāru pārvaldi, ko paveikt ir relatīvi vienkārši, jo Izraēlā nedarbojas varas dalīšanas princips,” viņš sacīja un paskaidroja, ka Izraēlai nav rakstītas konstitūcijas, nav parlamenta apakšpalātas un prezidentam nav nekādas varas, tāpēc vienīgais, kas spēj kontrolēt būtībā neiegrožotu izpildvaru, ir tieslietu sistēma.
“Tāpēc [premjers Benjamins] Netanjahu vēlas īstenot tā saukto tieslietu reformu, kas būtībā nozīmē demokrātijas sagraušanu. Karš to apturēja,” uzsvēra Jeruzalemes universitātes profesors. Viņš uzskata, ka šobrīd Izraēlas demokrātija ir drošībā, tiesa, ir grūti prognozēt, kā mainīsies globālās tendences un kāds būs vēlēšanu iznākums ASV.
“Demokrātija ir trausla, un to ir iespējams iznīcināt. Taču Izraēla var pastāvēt tikai kā demokrātija, tās sagraušana novestu pie pilsoņu kara,” izteicās Brudnijs.
Profesors ir pārliecināts, ka Netanjahu centīsies karu ievilkt, cik ilgi vien iespējams. Pret premjeru turpinās trīs tiesvedības, kuras viņš vēlas pabeigt, esot premjera amatā, jo tādējādi saredz sev priekšrocības. Netanjahu cer, ka spiediens pret viņu var tikt atcelts un tad viņš varētu atsākt savu uzbrukumu tieslietu sistēmai, uzskata Brudnijs.