Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā 17 gadus vecā Valērija dzīvoja normālu dzīvi kā 10. klases skolniece, mācījās eksāmeniem un piedalījās deju un vingrošanas treniņos. Pēc vecāku nāves, kad meitenei bija 13 gadi, viņa dzīvoja kopā ar ģimenes locekli - aizbildni. Sākoties karam, viņa nogādāta Krievijas "pāraudzināšanas nometnē", taču meitenei izdevies no turienes aizbēgt. Ar stāstu dalā euronews.com.
Iebrukuma sākumā Krievijas karaspēks ienāca Ukrainā un ieņēma Ukrainas dienvidu pilsētu Nova Kačovku, kas ir arī Valērija dzimtā pilsēta. Īpaši intensīvā apšaudes periodā viņa baidījās, ka būs spiesta palikt bez ēdiena, jo Ukrainā beidzās krājumi, taču situācija stabilizējās - okupētajā Krimā sāka ierasties piegādes kravas automašīnas. Pilsētā, kas atrodas Hersonas apgabalā, pakāpeniski parādījās Krievijas militārā policija.
2022. gada oktobrī Krievijas karavīri paziņoja par bērnu "evakuāciju" no Nova Kačovkas uz okupēto Krimu. Valērija un citi bērni bija spiesti pulcēties galvenajā laukumā bruņotu karavīru ielenkumā. Autobuss viņus aizveda līdz Krimas robežai. Iebraucējiem tika atņemtas pases un dokumenti.
Pēc tam, kad Valērijs ieradās Krimas nometnē ar nosaukumu "Lučistij", pediatri pārbaudīja, vai bērniem nav utu un COVID-19. Viņa atceras, ka nometne atgādinājusi pansionātu, tajā nebija nevienas telpas, kas paredzēta bērniem. Turklāt iestādi aplenca bruņoti policisti. Regulētajā dienas kārtībā bija iekļauta Krievijas himnas dziedāšana, no kuras Valērija atteicās. Varas iestādes popularizēja Krievijas universitātes un dzīvesveidu, solot, ka "Krievija jums dos visu". Valēriju satrauca vide, un viņa raizējās par savu brīvību un nākotni, taču dienas kārtība bija tika neparedzama, ka bija grūti kaut ko plānot.
"Šajā vietā bija cenzūra," viņa teica. Pēc viņas teiktā, viss notika tā, lai lielākā daļa bērnu varētu nokļūt Krievijā. Mācību programma skolās saucas "Maiņa augstskolā", un to atbalstīja Krievijas Izglītības un zinātnes ministrija. Tās mērķis ir izglītot 12 līdz 17 gadus vecus bērnus no īslaicīgi okupētajām Ukrainas teritorijām Krievijas kultūrā un vēsturē.
Kā norāda Nobela Miera prēmijas laureāte, cilvēktiesību juriste un Pilsoņu brīvību centra vadītāja Oleksandra Matvijčuka, šī gada mērķis - Ukrainas bērnu rusifikācija - ir ne tikai kara noziegums, bet daļa no plašākām akcijām.
"Šim karam ir genocīda raksturs," viņa sacīja. “Vladimirs Putins atklāti teica, ka ukraiņi neeksistē, ka mēs esam tādi paši kā krievi. Kopš 2014. gada mēs esam redzējuši, ka šie vārdi ir īstenoti šausmīgā praksē.”
"Jau desmit gadus mēs dokumentējam, kā krievi apzināti iznīcina vietējos iedzīvotājus, " viņa piebilda. Ukraiņu bērnu piespiedu deportācija ir daļa no genocīda politikas, jo daļa no viņiem nonāk pāraudzināšanas nometnēs, kur viņiem stāsta, ka viņi ir krievi un Krievija ir viņu dzimtene. "Vēlāk daļu no viņiem piespiedu kārtā adoptē krievu ģimenes, lai audzinātu par krieviem," turpina Matvijčuka.
Valērija atceras dzīvi nometnē. Daudzas problēmas bija saistītas ar sliktas kvalitātes pārtiku un ierobežotu piekļuvi medicīniskajai aprūpei. It īpaši mazi bērni ļoti cieta no nepietiekamas aprūpes un skarbajiem apstākļiem. Daudzi staigāja bez uzraudzības, bez atbilstoša apģērba, bieži slimojot ar saaukstēšanos vai bronhītu. Bieži bija sastopamas utis.
Lai gan bērniem bija atļauts lietot tālruņus, viņiem gandrīz nekad neizdevās kādam piezvanīt - Valērijai tik tikko izdevās sazināties ar ģimenes locekli un lūgt viņu paņemt.
Valērijas aizbildnis varēja viņu paņemt, jo viņa sieva dzīvoja okupētajā teritorijā. Kopumā meitene nometnē bija pavadījusi divus mēnešus, kad viņa devās uz okupēto Heņičesku Ukrainas dienvidos.
Valērija nolēma piepildīt savu bērnības sapni kļūt par ārstu. Būdama bārene no okupētajām teritorijām, viņa izmantoja apstākļus, lai iestātos augstskolā - Odesas universitātē, un pieteicās tiešsaistē.
Ceļojumu Valērija sāka viena, ar autobusu izbraucot no okupētās Heņičeskas. Pie pēdējās robežas Sumi pilsētā, kas joprojām ir atvērta gājējiem, bet kuru uzrauga Krievijas robežsargi, Valērija paslēpa savu Ukrainas pasi un robežšķērsošanai izmantoja Krievijas pasi. Pārbaudes tika organizētas grupās, no autobusa tika savāktas pases, un Valērija tika nopratināta, jo viņa ceļoja viena, nepilngadīga un bez aizbildņa.
Apzinoties iespējamos riskus, viņa stratēģiski izskaidroja savu ceļojumu, uzsverot, ka viņa brauc cauri Ukrainai, bez nodoma tajā palikt. Valērija robežsargus informēja, ka viņas vienīgais nolūks bija braukt cauri Ukrainai, lai pēc tam paņemtu tanti un atvestu viņu atpakaļ uz Krieviju. Viņa atgādināja, cik svarīgi ir pateikt darbiniekiem to, ko viņi vēlas dzirdēt. Uz robežas viņi rūpīgi pārbaudīja viņas dokumentus un tālruni - fotogrāfijas, Telegram ziņas un e-pasta vēstules.
Tā kā Valērijs slēpa savu Ukrainas pasi, viņa nebija spiesta veikt melu detektora pārbaudi, un, tā kā viņa bija nepilngadīga, viņa nevarēja likumīgi parakstīt nekādus dokumentus. Viņai ļāva šķērsot robežu, un ceļš viņai bija jāturpina kājām. Izdzirdot ukraiņu valodu, viņu pārņēma aizkustinājums.
Sākotnēji viņa plānoja doties uz Odesu, lai studētu medicīnu, taču viss negāja pēc plāna. Pēc ierašanās Sumi viņai tika dota iespēja pārcelties uz Kijivu, jo Odesā tajā laikā notika nepārtraukta apšaude. Sumi viņa uzturējās apmēram pusnedēļu, un šajā laikā viņai tika veiktas plašas medicīniskās pārbaudes, lai pārliecinātos, ka viņa ir vesela.
"Visas uzturēšanās laikā mani rūpīgi uzraudzīja nepilngadīgo policija un Kijivas pārstāvji. Vēlāk nepilngadīgo policijas pavadībā devos uz Kijivu, kur uzreiz apmeklēju tiesībsarga biroju,” viņa stāstīja.
Šobrīd meitene dzīvo Kijivā, vispirms viņa dzīvoja kopmītnē, bet pēc tam iestājās Kijivas Medicīnas koledžā. Lai saglabātu stabilitātes sajūtu, viņa iesaistās dažādās aktivitātēs un biežās terapijas sesijās.
“Man patīk studēt medicīnu un izpētīt Kijivas pilsētu. Esmu pateicīga, ka varu runāt ukraiņu valodā, un savai aizbildnei Olhai, kura man ir kļuvusi kā māte,” sacīja Valērija. Viņa satikās ar Olhu tikšanās laikā ar psihoterapeitu un izveidoja spēcīgu saikni.
“Viņas klātbūtnē varu izbaudīt savu jaunību un uz brīdi aizmirst pieaugušo pienākumus. Es novērtēju saņemto psiholoģisko atbalstu,” piebilda Valērija.
Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā gan Ukrainas, gan starptautiskās organizācijas ir dokumentējušas rupjus cilvēktiesību pārkāpumus pret bērniem. Ziņojumos sīki aprakstīta Krievijas spēku veiktā bērnu piespiedu deportācija vai pārvietošana, kuri tika piespiedu kārtā adoptēti.
Saskaņā ar iniciatīvu "Kara bērni", tikuši izsūtīti vai pārvietoti vairāk nekā 19,5 tūkstoši bērnu, no kuriem atgriezušies mazāk nekā 400.
Starptautiskā Krimināltiesa ir izdevusi prezidenta Vladimira Putina un Krievijas Federācijas prezidenta bērnu tiesību komisāres Marijas Ļvovas-Belovas aresta orderus.