Dzīve pēc sasaldēšanas. Vai tas patiešām ir iespējams?

Zinātniskās fantastikas filmās esam redzējuši scenāriju, kad cilvēks tiek pilnībā sasaldēts, lai nākotnē viņu varētu atdzīvināt. Bet vai tas ir iespējams?

Miruša cilvēka ķermeņa šūnas skābekļa un barības vielu trūkuma dēļ piedzīvo dramatiskas bioķīmiskas izmaiņas, tāpēc kriogēniski sasaldēta ķermeņa stāvoklis neatbilst dzīva cilvēka stāvoklim, teikts grāmatā Why We Die: The New Science of Novecošana un nemirstības meklējumi, skaidrojot par iespēju cilvēkam turpināt dzīvi pēc sasaldēšanas.

Fragmentā no grāmatas “Kāpēc mēs mirstam: Jaunā novecošanās zinātne un nemirstības meklējumi” Nobela prēmijas laureāte bioloģe Venki Ramakrišnana pēta gadu desmitiem ilgās kriokonservācijas perspektīvas jeb kas notiek, kad cilvēks tiek sasaldēts un nākotnē atkausēts.

Ēģiptieši mēdza mumificēt savus faraonus, lai viņi varētu tikt augšāmcelti un kaut kad nākotnē varētu ceļot uz pēcnāves dzīvi. Šķiet, ka tagad, vairākus gadu tūkstošus pēc faraonu laikiem, mēs vairs neesam tik māņticīgi. Tomēr šai uzvedībai patiešām ir mūsdienīgs līdzinieks - biologi jau sen ir vēlējušies, lai paraugus varētu sasaldēt, lai tos saglabātu vēlākai lietošanai, tomēr tas nav tik vienkārši, jo visas dzīvās būtnes lielākoties sastāv no ūdens. Kad šis ūdens sasalst ledū un izplešas, tas sadala šūnas un audus.

Vesela bioloģijas joma, krioprezervācija, pēta, kā sasaldēt paraugus, lai tie būtu dzīvotspējīgi, vēlāk atkausējot. Šajā jomā ir izstrādātas noderīgas metodes, piemēram, kā uzglabāt cilmes šūnas un citus svarīgus paraugus šķidrā slāpeklī. Ir atklāts, kā droši sasaldēt donoru spermu un cilvēka embrijus vēlākai izmantošanai mākslīgajā apaugļošanā.

Dzīvnieku embriji tiek regulāri sasaldēti, lai saglabātu noteiktas šķirnes, arī tārpus var sasaldēt kā kāpurus un pēc tam atdzīvināt. Daudzu veidu šūnu un audu kriokonservācija ir efektīva. To bieži veic, izmantojot piedevas, piemēram, glicerīnu, kas ļauj atdzesēt objektu līdz ļoti zemai temperatūrai, neļaujot ūdenim pārvērsties ledū.

Krionikas ideja pastāv jau ilgu laiku, taču tā ieguva popularitāti, pateicoties Mičiganas koledžas (ASV) fizikas un matemātikas profesoram Robertam Etingeram, kurš rakstīja arī zinātniskās fantastikas darbus. Etingeram bija vīzija, ka nākamie zinātnieki atdzīvinās sasalušus ķermeņus un ne tikai izārstēs tos no slimībām, bet arī padarīs tos atkal jaunus.

1976. gadā viņš nodibināja krionikas institūtu netālu no Detroitas un pārliecināja vairāk nekā 100 cilvēkus, katram maksājot 28 000 ASV dolāru, lai viņu ķermeņi tiktu uzglabāti šķidrā slāpeklī lielos traukos. Viens no pirmajiem cilvēkiem, kas tika sasaldēts, bija viņa paša māte Rea, kura nomira 1977. gadā. Tur atrodas arī viņa divas sievas. Kad Etingers nomira 92 gadu vecumā, arī viņš pievienojās sasaldētajiem.

Mūsdienās ir vairākas šādas krionikas iekārtas. Alcor Life Extension Foundation, kuras galvenā mītne atrodas Skotsdeilā, Arizonā, par visa ķermeņa uzglabāšanu iekasē aptuveni 200 000 ASV dolāru.

Kā šīs institūcijas strādā? Būtībā, tiklīdz cilvēks nomirst, viņa asinis tiek novadītas un aizstātas ar antifrīzu, un ķermenis tiek turēts šķidrā slāpeklī. Teorētiski - uz neierobežotu laiku. Ir arī transhumānisti, kuri uzskata, ka galu galā cilvēki spēs pārveidoties par daudz spējīgākām būtnēm un ka tādas lietas kā invaliditāte, ciešanas, slimības, novecošana un piespiedu nāve ir nevēlamas un no tām var izvairīties. Bet viņi nevēlas, lai cilvēce beidzas, kamēr mēs neatradīsim veidu, kā bezgalīgi saglabāt savu prātu un apziņu kādā citā formā.

Pēc viņu domām, intelekts un saprāts ir atrodami tikai cilvēkos, tāpēc viņiem ir ļoti svarīgi saglabāt mūsu apziņu un prātu. Šie transhumānisti ir apmierināti tikai ar to, ka sasaldē savas smadzenes - tas aizņem mazāk vietas un maksā mazāk. Pēc transhumānistu domām, kaut kad nākotnē, kad tehnoloģijas būs nobriedušas, smadzenēs esošā informācija vienkārši tiks pārsūtīta uz datoru vai citu līdzīgu ierīci, šī būtne pārņems cilvēka apziņu un atmiņas un sāks atkal "dzīvot". To neierobežos cilvēku rūpes, piemēram, vajadzības pēc pārtikas, ūdens vai skābekļa. Mēs būsim pārsnieguši sava ķermeņa robežas un varēsim atrasties jebkur Visumā. Nav brīnums, ka transhumānisti dedzīgi aizstāv kosmosa ceļojumus kā vienīgo veidu, kā izvairīties no iznīcināšanas uz Zemes.

Viens no šādiem atbalstītājiem ir biznesa magnāts un investors Īlons Masks, kurš tiek uzskatīts par vienu no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē un ir labi pazīstams ar savu vēlmi "nomirt uz Marsa". Viens no viņa pirmajiem mērķiem pēc sarkanās planētas sasniegšanas, visticamāk, būs krionikas centra izveide. Sliktā ziņa ir tā, ka nav ticamu pierādījumu tam, ka cilvēka kriogēnija jebkad darbosies - ir daudz potenciālu problēmu.

Līdz brīdim, kad var injicēt antifrīzu un sasaldēt ķermeni, var paiet minūtes vai pat stundas pēc nāves. Šajā laikā katrā mirušā ķermeņa šūnā skābekļa un barības vielu trūkuma dēļ notiek dramatiskas bioķīmiskas izmaiņas, tāpēc kriogēniski sasaldēta ķermeņa stāvoklis neatbilst dzīva cilvēka stāvoklim, bet, saskaņā ar krioprezervācijas atbalstītāju teikto, tam nav nozīmes - mums vienkārši jāsaglabā smadzeņu fiziskā struktūra.

Mums vēl nav zināšanu, lai pienācīgi rūpētos par līķa smadzenēm. Tikai nesen, pēc gadiem ilgiem pētījumiem, ir izdevies saglabāt peles smadzenes - tajās tiek ieliets balzamēšanas šķidrums, kamēr peles sirds joprojām pukst - process, kas nogalina peli. Neviens no šiem krionikas uzņēmumiem nav sniedzis pierādījumus, ka viņu procedūras saglabā cilvēka smadzenes tādā veidā, kas ļaus pētniekiem nākotnē izveidot detalizētu neironu savienojumu karti. Arī doma, ka katrs neirons ir vienkāršs tranzistors datora shēmā, ir naiva.

V.Ramakrišnana grāmatā galvenā uzmanība pievērsta šūnu sarežģītībai. Katrai smadzeņu šūnai ir pastāvīgi mainīga programma, ko izpilda tūkstošiem gēnu un proteīnu, un tās attiecības ar citām šūnām pastāvīgi mainās.

Apvienotās Karalistes Medicīnas pētījumu padomes Molekulārās bioloģijas laboratorijas zinātnieks Alberts Kardona, kurš ir vadošais mušu smadzeņu savienojamības eksperts, norāda, ka, neskaitot praktiskas grūtības, smadzeņu arhitektūru un to būtību nosaka to savienojums ar pārējo ķermeni - mūsu smadzenes ir attīstījušās kopā ar pārējo ķermeni un pastāvīgi saņem un iedarbojas uz maņu signāliem no ķermeņa. Turklāt tie nav stabili: katru dienu tajos parādās jauni savienojumi, un tie atjaunojas naktī, kad mēs guļam. Ir ikdienas un sezonāli ritmi, kas saistīti ar neironu augšanu un nāvi, un šī pastāvīgā smadzeņu reorganizācija ir slikti izprotama. Turklāt smadzenes bez ķermeņa būtu pavisam cita lieta.

Smadzenes tiek kontrolētas ne tikai ar elektriskiem impulsiem, kas pārvietojas pa savienojumiem starp neironiem. Tās arī reaģē uz ķimikālijām pašās smadzenēs un no citām ķermeņa daļām. To motivāciju ļoti spēcīgi nosaka hormoni, kas nāk no orgāniem un ietver pamatvajadzības, kā arī iekšējās vēlmes. Izpriecas, ko mūsu smadzenes piedzīvo, galvenokārt ir fiziskas. Labs ēdiens. Kāpšana kalnā. Vingrinājumi. Sekss. Turklāt, ja mēs gaidīsim, līdz būsim veci un miruši, mēs izvēlēsimies vecas smadzenes, nevis "asās" 25 gadus vecās smadzenes. Kāda jēga būtu paturēt tādas smadzenes?

Transhumānisti apgalvo, ka šīs problēmas var atrisināt ar zināšanām, ko cilvēce iegūs nākotnē. Taču jebkurā gadījumā nekas neliecina, ka ķermeņa vai smadzeņu sasaldēšana un to atjaunošana dzīvībai svarīgā stāvoklī būtu efektīva, vēsta Live Science.