Kāpēc mēs mirstam un vai cilvēcei izdosies atklāt nemirstības noslēpumu? Skaidro Nobela prēmijas laureāts

Kopš neatminamiem laikiem cilvēki ir darījuši visu iespējamo, lai mēģinātu uzveikt nāvi. Mūsdienās, kad revolucionāri sasniegumi zinātniskās fantastikas saturu pārvērtuši teju ikdienas realitātē, vai tas nozīmē, ka mēs esam tuvāk mūža pagarināšanai vai pat nemirstībai? Stāsta cnn.com.

Savā grāmatā “Kāpēc mēs mirstam: Jaunā novecošanās zinātne un nemirstības meklējumi” Nobela prēmijas laureāts molekulārbiologs Venki Ramakrišnans izsijā pagātnes un mūsdienu visprogresīvākos pētījumus, lai atklātu ilgmūžības centienu teorijas un praktiskos ierobežojumus. Viņš izvirza kritiskus jautājumus par sabiedrisko, politisko un ētisko cenu, ko rada mēģinājumi dzīvot mūžīgi.

Jau tagad cilvēki dzīvo divreiz ilgāk nekā mēs dzīvojām pirms 150 gadiem, jo pieaug zināšanas par slimībām un to izplatību. Vai tas liek domāt, ka ir iespējama arī mūsu dzīves ilguma trīskāršošana vai četrkāršošana? Ramakrišnans dalās ar savu skatījumu uz novecošanas, nāves un nemirstības realitāti.

“Novecošana ir ķīmisku bojājumu uzkrāšanās mūsu šūnās esošajās molekulās, kas bojā pašas šūnas un līdz ar to arī audus un mūs kā organismu. Pārsteidzoši, bet mēs sākam novecot jau tad, kad esam vēl dzemdē, lai gan tajā brīdī mēs augam ātrāk, nekā uzkrājam bojājumus. Novecošanās notiek visas mūsu dzīves garumā, jau no paša sākuma,” skaidro Venki.

“Uztveriet ķermeni kā pilsētu, kurā ir daudz sistēmu, kurām jādarbojas kopā. Tiklīdz kāda orgānu sistēma, kas ir svarīga mūsu izdzīvošanai, nestrādā, mēs mirstam. Kad mēs sakām, ka kāds mirst, mēs domājam viņa kā indivīda nāvi. Patiesībā, kad mēs mirstam, lielākā daļa no mums, piemēram, mūsu orgāni, ir dzīvi. Tāpēc negadījumos cietušo orgānus var ziedot transplantācijai,” viņš piebilst.

“Visu organismu dzīves ilgums svārstās no dažām stundām vai dienām kukaiņiem līdz simtiem gadu dažiem vaļiem, haizivīm un milzu bruņurupučiem. Nespeciālists varētu pieņemt, ka visām dzīvības formām ir nolemtas nomirt, tiklīdz tās ir sasniegušas noteiktu vecumu. Taču biologi neuzskata, ka novecošana un nāve ir ieprogrammēti tādā nozīmē, kā apaugļota olšūna ir ieprogrammēta, lai attīstītos par cilvēku,” stāsta Nobela prēmijas laureāts.

“Tā vietā evolūcija ir optimizējusi resursu piešķiršanas vienādojumu, kas ir optimizēts katrai sugai. Lielākiem dzīvniekiem ir tendence dzīvot ilgāk. Ja esat mazs dzīvnieks, jūs, visticamāk, apēdīs plēsējs, jūs nomirsiet badā vai plūdos, tāpēc evolūcijai nav jēgas izšķērdēt resursus, lai novērstu bojājumus, kas nepieciešami, lai jūs ilgāk dzīvotu. Tā vietā evolūcija izvēlas ātri augt un ātri nobriest, lai jūs varētu vairoties un nodot tālāk savus gēnus,” viņš stāsta.

Kāda ir sabiedrības cena, kas saistītas ar novecošanās un nāves “apkrāpšanu”?

Ramakrišnans skaidro: “Jau tagad 10% lielāko ienākumu guvēju gan ASV, gan Apvienotajā Karalistē dzīvo vairāk nekā desmit gadus ilgāk nekā 10% iedzīvotāju no zemākā ekonomiskā slāņa. Ja paskatās uz veselības ilgumu - veselīgi nodzīvoto gadu skaitu - šī atšķirība ir vēl lielāka. Nabadzīgāki cilvēki dzīvo īsāku mūžu un mazāk veselīgu dzīvi.

Daudzi ļoti bagāti cilvēki iegulda milzīgas naudas summas pētniecībā, cerot izstrādāt sarežģītas tehnoloģijas, lai novērstu novecošanos. Ja šie centieni izdosies, sākumā ieguvēji būs ļoti bagātie, kam sekos cilvēki ar ļoti labu apdrošināšanu utt. Bagātajām valstīm, visticamāk, būs piekļuve nabadzīgākām valstīm. Tātad gan valstu iekšienē, gan visā pasaulē šāda attīstība var palielināt nevienlīdzību.”

Atbildot uz jautājumu, vai šīs tēmas izpēte ir mainījusi viņa domas un jūtas par novecošanu un miršanu, Ramakrišnans atbild:

“Daļa no mums nevēlas novecot vai pamest šo dzīvi. Mēs nevēlamies aiziet, kamēr ballīte vēl turpinās. Bet dzīve uz Zemes turpināsies, indivīdiem nākot un ejot. Zināmā līmenī mums ir jāpieņem, ka tā ir tikai daļa no lietu kārtības.

Es domāju, ka šie nemirstības meklējumi ir mirāža. Pirms simt piecdesmit gadiem jūs varējāt būt priecīgi, ja nodzīvojāt aptuveni 40 gadus. Tagad mūža ilgums ir aptuveni jau 80 gadi, kas, kā teica autors Stīvens Džonsons, ir gandrīz kā pievienota vesela papildus dzīve. Bet mēs joprojām esam apsēsti ar nāvi. Es domāju, ka, ja mēs nodzīvotu līdz 150 gadiem, mēs satrauktos, kāpēc mēs nenodzīvojam līdz 200 vai 300. Tas nekas nebeidzas.”