Šodien aprit tieši 50 gadu, kopš padomju kosmonauts Jurijs Gagarins pēc 108 minūšu ilgā lidojuma kosmosa kuģī Vostok-1 kļuva par pirmo cilvēku, kurš pabijis kosmosā.
Ar šo lidojumu sākās pilotējamās kosmonautikas ēra, kuras galvenie sasniegumi ir astronautu izkāpšana uz Mēness, praktisku pierādījumu iegūšana, ka cilvēks bezsvara stāvoklī var pavadīt gadu, daudzkārt izmantojamo kosmosa kuģu izstrādāšana, orbitālo staciju ierīkošana un, iespējams, arī impulss, kas dots kosmiskajam tūrismam.
Romantika zudusi
Atšķirībā no pagājušā gadsimta otrās puses, kad katrs kosmonautu starts un atgriešanās bija Notikums, pašlaik sabiedrība kārtējās misijas uztver kā ikdienas rutīnu. Interesi spēj radīt vienīgi avārijas, ziņas, ka Starptautiskajai kosmosa stacijai jāizvairās no kosmiskajām drazām vai stacijā sabojājusies tualete. Savulaik padomju skolēni bez aizķeršanās varēja nosaukt to kosmonautu uzvārdus, kuri atrodas orbītā, bet aptaujās Par ko vēlies kļūt, kad izaugsi, teju 80% zēnu minēja kosmonauta profesiju.
Krievu futurologs un rakstnieks Aleksejs Turčins sarunā ar Argumenti i fakti norāda, ka pašlaik šī interese lielā mērā ir zudusi, – par to liecina arī fakts, ka Krievija un ASV, kuras savulaik neapšaubāmi bija kosmosa sacensību līderes, pašlaik vairs nesteidzas izstrādāt jaunas pilotējamās kosmonautikas programmas un neiegulda naudu šim mērķim. Krievija līdzekļu trūkuma dēļ jau pirms vairākiem gadiem atteicās no daudzkārt izmantojamā kosmosa kuģa Klipper izstrādāšanas, bet ASV prezidents Baraks Obama liedzis finansējumu sava priekšteča Džordža Buša projektam Constellation, kas paredzēja līdz 2020. gadam uz Mēness ierīkot bāzi, kuru varētu izmantot par placdarmu Marsa sasniegšanai. Kādēļ tā notiek? "Ziņkāre lielākoties ir apmierināta. Tagad mēs zinām, ka uz Marsa nekādu marsiešu nav, lielākais, ko tur iespējams atrast, kādas gruntī vai ledū iesalušas baktērijas, taču tas nevienu, izņemot zinātniekus, neinteresē," norāda A. Turčins. Viņš uzskata, ka kosmonautikas straujā attīstība sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados bija daļa no aukstā kara ideoloģiskās cīņas, bet pašlaik visu nosaka pieprasījuma un piedāvājuma likumi.
"Pašlaik lielākajā daļā attīstīto valsu pilotējamā kosmonautika vairs neizraisa tādu patriotisku patosu, kāds bija raksturīgs pagājušajam gadsimtam, – vienīgais izņēmums varētu būt Ķīna. Mūsdienu kosmonautika – tā ir ekstrēma, diezgan bīstama profesija, kas radniecīga karavīra, lidotāja – izmēģinātāja, kalnā kāpēja profesijām. Šo profesiju evolūcijas virziens pēdējos gados vērsts uz to, lai atteiktos no cilvēka klātbūtnes bīstamajās zonās. Dziļūdens roboti, bezpilota lidmašīnas, tanki un kaujas mašīnas – visas šīs ierīces attīstās, kļūst lētākas, un, pats galvenais, to izmantošana nerada draudus cilvēka dzīvībai," sarunā ar Gazeta.ru saka Krievijas Valsts astronomijas institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Vladimirs Surdins.
Automatizācijas piekritēji
Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka cilvēks kosmosā nespēj konkurēt ar automātiskajām ierīcēm. Piemēram, līdz šim ilgākā nepārtrauktā cilvēka uzturēšanās orbītā līdzinās 437 diennaktīm (1994./1995. gadā šo rekordu sasniedza Valērijs Poļakovs), bet Marsa izpētes aparāts Opportunity darbojas jau septīto gadu, zonde Mars Odyssey – desmito gadu, bet starpplanētu zondes Voyager – jau 30 gadus. "Ja ņem vērā parametru sistēmu informācija/nauda, to darba efektivitāte simtiem reižu pārsniedz pilotējamās kosmonautikas rādītājus," uzsver V. Surdins.
Politiku, kas vērsta uz automātiskās kosmonautikas attīstību, pēdējo gadu laikā īsteno gan ASV kosmosa izpētes pārvalde NASA, gan attiecīga Eiropas organizācija ESA. Zīmīgi, ka tieši šogad, kad aprit pilotējamās kosmonautikas 50. gadadiena, amerikāņi nolēmuši pielikt punktu daudzkārt izmantojamo kosmosa kuģu jeb šatlu programmai. Tā tika uzsākta 1981. gada 12. aprīlī ar kosmosa kuģa Columbia lidojumu, bet tiks pabeigta, visticamāk, 29. aprīlī ar Endeavour misiju, lai gan pastāv iespēja, ka jūlijā notiks vēl viens Atlantis lidojums, – tam pašlaik meklē finansējumu. Ir skaidrs, ka vismaz līdz 2015. gadam sava kosmosa kuģa, ar ko nogādāt astronautus orbītā, amerikāņiem nebūs, un viņi plāno izmantot Krievijas kosmosa kuģi Progress. Vienlaikus šatlu programmas beigas nozīmē, ka vēl vairāk palēnināsies Starptautiskās kosmosa stacijas celtniecība, bet NASA nolēmusi lielāku uzmanību pievērst automātiskajai kosmonautikai, pētot planētu dabiskos pavadoņus, komētas un asteroīdus.
Aģentūra Reuters norāda, ka B. Obama kategorisku "nē" pilotējamajai kosmonautikai nav pateicis, taču uzsvēris, ka sākumā būtu nepieciešams ieguldīt naudu jaunās tehnoloģijās, ar kuru palīdzību kosmosa apgūšana kļūtu lētāka un efektīvāka. Cik noprotams, runa ir par jaunu dzinēju sistēmu, kas ļautu lētāk kosmosā nogādāt dažādas kravas. 50 gadus ilgā pilotējamās kosmonautikas attīstība šo problēmu tā arī nav spējusi atrisināt, un viena kilograma kravas nogādāšana orbītā (atkarībā no orbītas augstuma) izmaksā no 4300 līdz pat 40 000 dolāru. Par kravu šajos gadījumos tiek uzskatīti arī paši kosmonauti, un ne mazums speciālistu domā, ka izdevīgāk uz Starptautisko kosmosa staciju sūtīt 70 kilogramus zinātniskās aparatūras, nevis tikpat smagu cilvēku.
Bez cilvēkiem neiztikt
Strauji samazinoties pilotējamajai kosmonautikai atvēlētajiem līdzekļiem, aktivizējušies arī speciālisti, kuri uzskata, ka bez cilvēka klātbūtnes nopietnākas misijas ir lemtas neveiksmei, raksta Space.com, piebilstot, ka arī šiem ekspertiem ir nopietni argumenti. Piemēram, Krievijas raķešbūves korporācijas Energija ģenerālkonstruktora pirmais vietnieks Viktors Ļegostajevs atgādinājis par tādu problēmu kā kosmiskās drazas. "Pašlaik mūsu pilotējamie kosmosa kuģi sasniedz 400 kilometru augstumu, taču nāksies nokļūt arī ģeostacionārajā orbītā. Tā ir kā piebāzta ar sakaru satelītiem, no kuriem aptuveni 600 jau nestrādā. Mums ir jāiemācās tos no orbītas aizvākt, un, iespējams, šādām operācijām nepieciešama cilvēku klātbūtne," viņš uzskata. V. Ļegostajevs atgādinājis par briesmām, kuras zemei rada asteroīdi, prognozējot, ka nākotnē uz bīstamākajiem no tiem nāksies sūtīt pilotējamās misijas.
Uz citu aspektu norāda Krievijas ģeoķīmijas un analītiskās ķīmijas institūta laboratorijas vadītājs Aleksandrs Baziļevskis. Pēc viņa domām, nekāda automātika nespēj aizstāt cilvēku brīžos, ka nepieciešams meklēt netriviālu risinājumu. Tas attiecas gan uz kritiskām situācijām (kosmosā tiek nogādāti aizvien sarežģītāki aparāti, kuru remonts prasa zināšanas), gan izpētes darbu. "Piemēram, labi sagatavots astrobiologs, strādājot uz Marsa, šīs planētas senajos nogulumiežos var pamanīt ko tādu, kas liecina par dzīvību, bet paslīdējis garām aparātiem," viņš uzskata.
Agri vai vēlu cilvēcei nāksies domāt arī par resursu papildināšanu – vai nu uz Mēness, vai uz Marsa, un šādas kolonijas nav iedomājamas bez cilvēku klātbūtnes. Savukārt, ja pilotējamā kosmonautika tiks pamesta novārtā, attiecīgas programmas nebūs realizējamas. Kosmonauts Georgijs Grečko, piemēram, ir pārliecināts, ka agri vai vēlu cilvēku ekspedīcija uz Marsu notiks, – pašlaik Piemaskavā veiktais eksperiments Mars-500 pierāda, ka tā ir iespējama. Tiesa, par pilnīgi utopisku G. Grečko uzskata iespēju, ka savu Marsa iekarošanas programmu realizēs Ķīna, savu – ASV un savu – Krievija. Gluži tāpat kā gadījumā ar Starptautisko kosmosa staciju, spēki ir jāapvieno, un ekspedīcija uz Marsu varētu tikt uzsākta jau 15 gadus pēc tam, kad pašlaik vadošās kosmosa lielvalstis pieņemtu attiecīgu politisku lēmumu.