Huligāns un viduvējs VDK spiegs: kā Putins kļuva par nesatricināmu Krievijas vadītāju, terorizējot pasauli

Krievijas līderis Vladimirs Putins ieņem valsts augstāko amatu kopš 1999. gada - ilgāk nekā jebkurš cits Kremļa līderis kopš padomju diktatora Josifa Staļina. Nedēļas nogalē notikušajās prezidenta "vēlēšanās" viņš tika ievēlēts uz piekto termiņu Krievijas līdera amatā. Tikmēr Krievijas opozīcija ir novājinājusies, kas nozīmē, ka nekas nevar atturēt viņu no palikšanas amatā līdz 2036. gadam, ja viņš to vēlas, raksta "bbc.com".

Un tomēr bijušais VDK darbinieks, kurš līdz pat darbam Kremlī nebija plaši pazīstams, augstajam amatam tika izvēlēts gandrīz nejauši. Viņš nokļuva sava priekšgājēja Borisa Jeļcina redzeslokā īstajā laikā un īstajā vietā.

Putins bija "ielas zēns", kura bērnība pagāja komunistiskās Ļeņingradas komunālajā dzīvoklī. Lai gan šķita, ka viņš atbalsta liberālu, demokrātisku Krieviju, vēlāk haotisko Padomju Savienības sabrukumu viņš raksturoja kā "lielāko 20. gadsimta ģeopolitisko katastrofu".

Putins nereti savu rīcību pamato ar sagrozītu vēstures izpratni un lielu aizvainojumu pret NATO aliansi. Piemēram, viņš nepatiesi apgalvoja, ka Ukraina ir mākslīga valsts, kurā dzīvo neonacisti. Turklāt Krievijas līderis centās apturēt Ukrainas pievienošanos NATO.

Rietumu līdere, kas viņu vislabāk pazina, ir bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele, kura savulaik esot raksturojusi Putinu kā “atrautu no realitātes un dzīvojošu citā pasaulē”. Viņa vairākkārt mēģināja risināt sarunas ar Putinu, taču pēc liela mēroga iebrukuma sākuma viņa nonāca pie secinājuma, ka "viņš vēlas iznīcināt Eiropu".

Putins ir dzimis septiņus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, pēc Ļeņingradas aplenkuma, kurā gāja bojā viņa vecākais brālis, bet viņa vecāki tik tikko izdzīvoja. Viņa bērnība bija grūta, un tā ietekmēja viņa atlikušo dzīvi.

2000. gadā intervijā V. Putins atcerējās, kā savas daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā atradis lielu žurku. “Saņēmu ātru un ilgstošu mācību, ko nozīmē frāze "atmuguriski stūrī"," skaidroja Putins, sakot, ka žurka pēkšņi metusies viņam virsū.

Putins iesaistījās cīņās ar vietējiem zēniem, kuri bieži bija stiprāki un lielāki. Vēlāk, atceroties šo periodu, viņš sevi raksturoja kā huligānu.

Viņš nodarbojās ar džudo, melno jostu nopelnot jau savas prezidentūras laikā. Putins praktizēja arī cīņas mākslu sambo un palika tuvs ar saviem bērnības partneriem Arkādiju un Borisu Rotenbergiem.

"Pirms piecdesmit gadiem Ļeņingradas ielas man iemācīja noteikumu: ja kautiņš ir neizbēgams, jums ir jādod pirmais trieciens," 2015. gadā skaidroja V. Putins, atgādinot piedzīvoto mūsdienu Sanktpēterburgas ielās.

Pēc studijām Ļeņingradas Valsts universitātē Krievijas līderis nekavējoties devās strādāt uz padomju izlūkdienestu - VDK. Juridisko skolu beigušajam jaunietim tas bija dabisks solis, šāds darbs viņam lieliski piestāvēja.

Tas bija lielisks darbs arī jaunam vīrietim, kurš uzauga, skatoties padomju televīzijas pārraides par slepena krievu spiega varoņdarbiem nacistiskajā Vācijā. "Es biju tīrs un pilnīgi veiksmīgs padomju patriotiskās audzināšanas produkts," sacījis V. Putins.

Pēc kāda laika apguvis vācu valodu un 1985. gadā tika izsūtīts uz Austrumvācijas pilsētu Drēzdeni, kur 1989. gadā redzēja komunistiskās valsts sabrukumu tuvplānā. No VDK štāba pāri ceļam viņš vēroja, kā pūļi iebruka Austrumvācijas slepenpolicijas štābā. Kad neliela grupa tuvojās viņa ēkai, viņš tos padzina. Bet, kad viņš aizsardzībā aicināja Sarkanās armijas tanku vienību, Putins saprata, ka Krievija viņam nepalīdzēs. “Mēs neko nevarējām izdarīt bez pavēlēm no Maskavas. Un Maskava klusē," viņš toreiz teica.

Pēc gada viņš atgriezās Padomju Savienības sabrukušajā politiskajā sistēmā. Pēc tam viņam tika piešķirta pulkvežleitnanta pakāpe, taču VDK viņš nekad nebija īpaši izcēlies. Nikolajs Ļeonovs, viens no Putina priekšniekiem, uzskatīja viņu par viduvēju aģentu.

Putins kā tuvākās uzticības personas līdz šim turējis šauru loku VDK kolēģu no Ļeņingradas. To vidū bija arī tādi ilgstoši sabiedrotie kā Krievijas Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs. Bijušais Putina džudo treneris Anatolijs Rahlins sacīja, ka viņš viņus pieņēma darbā "nevis viņu glīto acu dēļ", bet gan tāpēc, ka uzticas cilvēkiem, kuri viņam ir pierādījuši savu vērtību.

Putins bieži ir dāsns pret tiem cilvēkiem, kuriem uzticas. Viņš savam bērnības draugam Arkādijam Rotenbergam piešķīra 3,5 miljardu ASV dolāru (3,2 miljardi eiro) līgumu par tilta būvniecību no Krievijas uz okupēto Krimu.

Runājot par Putina personīgo dzīvi, viņš ir ārkārtīgi noslēgts. 2013. gadā pēc 30 laulības gadiem viņš izšķīrās no sievas Ludmilas. Viņiem ir divas meitas, akadēmiķe un uzņēmēja Marija Voroncova un pētniecības fonda vadītāja Katerina Tichonova.

1991. gadā Vladimirs Putins kļuvis par jaunā Ļeņingradas mēra Anatolija Sobčaka vietnieku un augstu novērtētu padomnieku. Kad A. Sobačku atcēla no amata, līdzšinējais Krievijas līderis tika iecelts darbā prezidenta administrācijā Maskavā.

Tas bija pēdējais Borisa Jeļcina valdīšanas gads, un Putina augšupeja bija pēkšņa. Pirms stāšanās Drošības padomes sekretāra amatā viņš īsu brīdi vadīja Federālo drošības dienestu (FSB), kas pēc PSRS sabrukuma nomainīja VDK.

1999. gada 9. augustā B. Jeļcins atlaida savu premjerministru un viņa vietā iecēla tobrīd mazpazīstamu 46 gadus veco Putinu, kuram bija jāīsteno reformas pirms gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Tad B. Jeļcinam jau vajadzēja pēcteci.

“Putins ir pierādījis sevi kā liberālu un demokrātisku, gatavs turpināt tirgus reformas," sacīja Valentīns Jumaševs, kurš Jeļcinam sacīja, ka viņš būtu lielisks prezidenta kandidāts. Kad Jeļcina prezidentūra tuvojās beigām, Maskavu satricināja virkne nāvējošu, bet neizskaidrojamu sprādzienu. Vladimirs Putins atbildēja ar plašu sauszemes uzbrukumu Čečenijai. Kampaņā Čečenijā tika nogalināti tūkstošiem civiliedzīvotāju, un Vladimirs Putins izmantojis skarbu valodu, lai aprakstītu, kā viņš iznīcinās nemierniekus "pat tualetē". Čečenijas galvaspilsēta Groznija bija izpostīta, bet Krievijas līderis guva uzvaru. Viņa popularitāte pieauga, 1999. gada 31. decembrī viņš tika iecelts par prezidenta pienākumu izpildītāju, un pēc trim mēnešiem viņš uzvarēja Krievijas prezidenta vēlēšanās.

Ar pirmo vietējo izaicinājumu viņš saskārās 2000. gadā, kad Barenca jūrā avārijā nogrima kodolzemūdene "Kursk". Prezidents V. Putins sākotnēji noraidīja starptautiskās palīdzības piedāvājumus. Avārijā gāja bojā visi 118 apkalpes locekļi, un daudzi gāja bojā, gaidot izglābšanu.

Televīzijas skatītāji vēroja, kā sērojošas sievietes kliedz uz savu prezidentu. Četrus gadus vēlāk čečenu nemiernieki saņēma 1000 cilvēkus no Beslanas skolas Ziemeļosetijā par ķīlniekiem, no kuriem lielākā daļa bija bērni. Krievijas specvienībām iebrūkot ēkā, gāja bojā 330 cilvēki. Vēlāk atklājās, ka Krievijai bija izlūkinformācija par plānoto uzbrukumu, taču tā nerīkojās. Pirmie Putina prezidentūras gadi bija asiņaini un nemierīgi, taču augsto naftas cenu uzmundrinātajai Krievijas ekonomikai veicās labi.

Savas valdīšanas sākumā Krievijas prezidents piedzīvoja labas attiecības ar Rietumiem. Viņš bija viens no pirmajiem ārvalstu līderiem, kurš pēc 2001. gada sazvanīja prezidentu Džordžu Bušu. Viņš pat palīdzēja uzsākt ASV kampaņu Afganistānā. "Es paskatījos vīrietim acīs. Es atklāju, ka viņš ir ļoti godīgs un uzticams," toreiz sacīja ASV prezidents Dž. Bušs.

Taču Vladimirs Putins drīz vien vīlās ASV un tās sabiedrotajos. Attiecības ar Apvienoto Karalisti pasliktinājās pēc tam, kad Londonā, izmantojot radioaktīvo poloniju 210, tika nogalināts bijušais VDK aģents un Kremļa kritiķis Aleksandrs Ļitviņenko. Apvienotās Karalistes izmeklēšana vēlāk atklāja, ka uzbrukumam, iespējams, bija Krievijas līdera piekrišana. 2007. gadā Minhenes drošības konferencē V. Putins skaidri pauda savu attieksmi pret ASV. "Amerikas Savienotās Valstis visādā ziņā ir pārkāpušas savas valsts robežas," viņš sūdzējās.

Tas bija atgādinājums par auksto karu un krievu dusmu izpausme, ka ASV plāno Centrāleiropā uzstādīt pretraķešu aizsardzības sistēmu. "Berlīnes mūra akmeņi jau sen tika dalīti kā suvenīri, un tagad mēģina mums uzspiest jaunas dalījuma līnijas un robežas," toreiz sacīja V. Putins.

Putins steidzās izrādīt gatavību izmantot militāro spēku, lai grautu prorietumnieciskos līderus bijušajās padomju valstīs. 2008. gadā Krievijas spēki uzbruka Sakartvelai un ieņēma divus šīs valsts reģionus - Abhāziju un Dienvidosetiju. Tolaik Vladimirs Putins bija Krievijas premjerministrs, jo valsts konstitūcija aizliedza trīs prezidenta termiņus pēc kārtas. Neskatoties uz to, visiem bija skaidrs, ka tieši viņš joprojām stāv pie varas sviras.

Šodien V. Putinam tā vairs nav problēma - 2021. gadā viņš pieņēma likumu, kas ļāva viņam ieņemt piekto un pat sesto termiņu prezidenta amatā.

2011. gadā lielākajās Krievijas pilsētās izcēlās lielākie masu protesti kopš PSRS sabrukuma. Tie sākās, reaģējot uz plaši izplatītajām apsūdzībām par krāpšanu parlamenta vēlēšanās. Starp protestu līderiem bija Boriss Ņemcovs, liberālis un bijušais 90. gadu premjerministra vietnieks. Vēl viens opozīcijas pārstāvis bija pretkorupcijas blogeris Aleksejs Navaļnijs, kurš Putina vadīto "Vienoto Krieviju" nodēvēja par "krāpnieku un zagļu partiju". Neskatoties uz to, Krievijas opozīcija tagad ir gandrīz izmirusi. 2015. gadā B. Ņemcovu nošāva uz tilta tieši Kremļa priekšā. A. Navaļnijs 2020. gadā izdzīvoja nervus paralizējošās vielas uzbrukumā un 2021. gada janvārī tika ieslodzīts cietumā, kur pēc trim gadiem nomira. Viņa atraitne apsūdzēja V. Putinu slepkavībā.

Putins nodrošināja pareizticīgās baznīcas atbalstu un savā tiešajā pakļautībā izveidoja zemessardzi, kas pazīstama arī kā "Rosgvardija". Sabiedrības pretošanās akti tagad ir reti, un jaunizveidotie likumi pret tiem, kas diskreditē militārpersonas un izplata "viltus ziņas", tiek plaši izmantoti, lai apklusinātu jebkādas domstarpības. Krievijas plašsaziņas līdzekļi lielā mērā ir Kremļa pārziņā un kontrolē, kas iesaistās pilna mēroga karā Ukrainā.

Putins 2023. gadā saskārās ar īsu bruņotu sacelšanos jūnijā, kad "Vagner" algotņu grupas vadītājs Jevgeņijs Prigožins nosūtīja savus spēkus uz Maskavu. Tomēr sacelšanās tika apspiesta, un vēlāk Prigožins aizdomīgos apstākļos gāja bojā lidmašīnas avārijā.

Putina vadītais karš pret Ukrainu sākās 2014. gadā, kad Krievijas spēki sagrāba Krimas pussalu. Naktī prokrieviskais Ukrainas līderis Viktors Janukovičs bēga no protestiem Kijivā un tika faktiski gāzts, Krievijas prezidents sacīja, ka sarīkojis tikšanos visas nakts garumā, un sacīja saviem kolēģiem, ka ir pienācis laiks "atdot Krimu Krievijai". Pēc tam prokrieviskie aģitatori ieņēma teritorijas Ukrainas Donbasa reģionā, kur astoņus gadus plosījās karš. 2022. gadā Putins nolēma iebrukt no ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem, lai gāztu ievēlēto Ukrainas valdību un ieņemtu Kijivu.

Putins vairākkārt mēģināja attaisnot šo iebrukumu. Viņš raksta garas vēsturiskas esejas, uzstājas ar runām un lekcijām tiem ārvalstu viesiem, kuri ierodas Krievijā. Taču patiesībā Putins paļaujas uz sagrozītu, selektīvu vēsturi. Krievijā tika aizliegta arī pilsoņu tiesību grupa “Memoriāls”, kas gadu desmitiem ilgi atgādināja par padomju represiju upuru piemiņu.