Kopš pērn NATO pievienojās Somija, bet tagad arī Zviedrija, kuras uzņemšanas protokolu pēc pusotra gada ilgas vilcināšanās pirmdien beidzot ratificēja arī Ungārijas parlaments, visas Baltijas jūras piekrastē esošās valstis, izņemot Krieviju, ir alianses dalībvalstis, raksta ziņu aģentūra LETA.
Tas mudinājis dažus ekspertus Baltijas jūru jau nodēvēt par "NATO ezeru", kas Rietumu sabiedrotajiem kara gadījumā ar Maskavu paver iespēju ierobežot Krievijas manevra iespējas šajā izšķiroši svarīgajā kuģošanas akvatorijā.
Taču gandrīz tieši pretī Gotlandei otrpus Baltijas jūrai Krievija joprojām saglabā savu atbalsta punktu - pēc Otrā pasaules kara anektēto Kēnigsbergas (Karaļauču) eksklāvu.
Šo Polijas un Lietuvas ieskauto teritoriju Maskava pēdējo gadu laikā pārvērtusi par vismilitarizētāko zonu Eiropā, kur izvietotas arī kodolgalviņas nestspējīgas raķetes. Taču Kēnigsbergā izvietotā Krievijas Baltijas jūras flote ir vairs tikai ēna no tās varenības, kādu tā demonstrēja Aukstā kara gados. Turklāt to daļēji noplicinājis arī Krievijas uzsāktais karš pret Ukrainu.
Tomēr ASV Armijas kara koledžas profesors Džons Denī sarunā ar AFP norāda, ka Krievija joprojām veic ieguldījumus savu zemūdens operāciju spēju nodrošināšanai un viņu karaflotei saglabājies pietiekami liels uguns spēks, lai īstenotu neliela mēroga desanta operācijas vai apdraudētu NATO apgādes maršrutus. Artilērijas un kodollādiņus nestspējīgo ieroču ziņā Krievijai Baltijas reģionā ir pārspēks pār NATO sabiedrotajiem, atzīst Denī, uzsverot, ka Rietumiem šos draudus jānovērš.
Lai gan Zviedrijai ir bagātas karaflotes tradīcijas, tās flote, tāpat kā citu dalībvalstu flotes reģionā, joprojām nav pietiekami spēcīga. "Pat, ja paļaujas uz Zviedriju, NATO karaflotes resursi reģionā ir relatīvi ierobežoti," norāda Denī, piebilstot, ka sabiedrotajiem nepieciešams palielināt savas spējas veikt atmīnēšanu kaujas apstākļos.