Ukrainas "de facto" uzņemšana ES varētu notikt pēc kara beigām

Viņš atzīmēja, ka ir apgrūtinoši blokā uzņemt kādu valsti, kura atrodas aktīvā kara stāvoklī, taču ES nav drošības alianse klasiskā nozīmē. Līdz ar to noteikumi nav tik strikti, ka blokā nevarētu uzņemt valsti tāpēc, ka ir neskaidrības par kādu teritorijas daļu.

Taujāts, vai Kremlis varētu spert kādus soļus, reaģējot uz Eiropadomes lēmumu sākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu, politologs uzsvēra, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins gandrīz visu savu valdīšanas laiku ir rīkojies tā, lai Ukrainu neuzņemtu ne ES, ne NATO. Krievijai karš ir tikai instruments. Krievijai ir svarīgi noturēt kaimiņvalstis savā ietekmes orbītā, tāpēc gan iesaldētie konflikti, gan teritoriālie strīdi un karadarbība Kremlim nāk par labu.

"Krievijas mērķis ir paturēt sev apkārt pelēko buferzonu un neļaut kaimiņvalstīm īstenot neatkarīgu ārpolitiku. Tādā ziņā Krievijai pietiktu par ar daļu Ukrainas teritorijas "de facto" kontroli. Tāpēc ir principiāli palīdzēt Ukrainai atgūt visu teritoriju un palīdzēt atgriezties 1991.gada robežās," sacīja Kudors.

Runājot par to, vai Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna centieni bloķēt iestāšanās sarunu sākšanu un finansiālo atbalstu Ukrainai nozīmē to, ka Ungārija sāk attālināties no ES, politologs vērsa uzmanību, ka Ungārija jau attālinās, īstenojot Kremlim labvēlīgu ārpolitiku un uzturot personīgas attiecības ar Putinu.

Kudors akcentēja, ka Ungārijai jau ir izdevies panākt savu - Eiropas Komisija trešdien, 13.demcebrī, atbloķēja 10 miljardus eiro, kas Ungārijai pienācās no ES fondiem. Politologa ieskatā, Ungārija turpinās piekopt esošo rīcības modeli un mēģinās izspiest maksimālu labumu attiecībās ar Briseli, izmantojot Ukrainas jautājumu.

"Kopumā es skatos optimistiski. Lai arī Orbānam izdodas iesaldēt, ierobežot kādu lēmumu pieņemšanu, tas ir tikai laika jautājums. Lai arī Ungārija ar Orbānu tās priekšgalā demonstrē absolūtu neelastīgumu, tā tas nemaz nav. Tas, ka Eiropadomes balsojuma laikā Orbāns izgāja no telpas, deva iespēju nobalsot par iestāšanās sarunu sākšanu. Tā ir grandioza uzvara Ukrainai. Pirms desmit gadiem tam nebija pat iedomājams," teica politologs.

Kudros pieļāva, ka Eiropadomes lēmums labvēlīgi ietekmēs Ukrainas iekšpolitiku. Tā kā ir reāla perspektīva iestāties ES, Ukrainā palielināsies arī reformu ātrums. Lai gan ES 2009.gadā uzsāka Austrumu partnerību, kas ir bloka sadarbības programma ar Armēniju, Azerbaidžānu, Gruziju, Moldovu un Ukrainu, tā nedeva reālu perspektīvu iestāties. Politologa ieskatā, Ukrainai būs jārisina jautājumi, kas attiecas uz tiesu neatkarību, korupcijas mazināšanu un apkarošanu, kā arī uz oligarhu varas samazināšanu. Jau tagad tiek sperti soļi šo jautājumu risināšanās, taču reālā perspektīva uzlabos Ukrainas demokratizāciju un likuma varas nostiprināšanos.

Taujāts, vai Ungārija nākotnē nevarētu izstāsies no ES, Kudors atzīmēja, ka Ungārijas motivācija atrasties ES lielā mērā ir materiāli motivēta. Lai gan Orbāns ik pa laikam nāk klajā ar dažādiem paziņojumiem un viņa piekoptā ārpolitika ir kaitējoša ES kopējai ārpolitikai Austrumu virzienā, paiet laiks un vienalga Orbāns pielāgojas situācijai. Ungārijai ir nepieciešams finansējums, ko sniedz dalība ES.

"Nedomāju, ka ungāri paši varētu izlemt strauji doties prom no bloka, jo diez vai Krievija kompensētu Ungārijai visus zaudējumus, kas tai rastos, pametot ES. Varu piekrist, ka blokā pieaugs spriedze un iekšējās domstarpības, jo ir arī vēl citi līderi, piemēram, Austrijā un Čehijā, kuri neiet soli solī ar kopējiem vējiem gan ES ārpolitikā, gan atsevišķos jautājumos iekšpolitikā. ES nav federatīva valsts, tās ir dalībvalstis, kuras lemj pa savam. Būt vienotiem nemaz nav tik vienkārši. Protams, Orbāna nostāja Ukrainas un Krievijas jautājumos raisa tikai nožēlu," uzsvēra politologs.

Tā kā ES dalībvalstu līderi ceturtdien, 14.decembrī, samitā Briselē vienojās sākt iestāšanās sarunas ne tikai ar Ukrainu, bet arī ar Moldovu, aktuāls ir jautājums par Piedņestru, kas 460 kilometru garumā stiepjas gar Ukrainas un Moldovas robežu. Piedņestra pasludināja neatkarību 1991.gada augustā vēl pirms PSRS sabrukuma, bet 1992.gadā sekoja neilgs bruņots konflikts starp pašpasludināto republiku un centrālo Moldovas valdību.

Kudors atzina, ka tas ir sarežģīts jautājums. Viņa ieskatā, viens no veidiem, kā to risināt, ir internacionalizācija, proti, jābūt lielai starptautiskai uzmanībai, pasaules organizāciju klātbūtnei un jāmazina Krievijas loma, kas nebūt nav vienkārši. Krievija uzdodas par vidutāju starp Piedņestras un Kišiņeva cilvēkiem, tomēr tā nav nedz miera nesējs, nedz arī starpnieks.

Politologs norādīja, ka Krievija savā ārpolitikā, konceptuālajos dokumentos, diplomātu un politiķu runās uzsver, ka tā atbalsta Moldovas teritoriālo integritāti un suverenitāti. Krievija baidās, ka Moldova pievienosies Rumānijai un pametīs Piedņestru vispār.

"Šī jautājuma risināšanā ir jāiesaistās gan citiem nozīmīgiem starptautiskās politikas aktoriem, gan atsevišķām valstīm un organizācijām. Diemžēl jāatzīst, ka Krievijas politika izrādījusies efektīva. Krievija ir varējusi ar iesaldētajiem konfliktiem paturēt valstis savā ietekmes sfērā, savukārt Rietumi nav bijuši stratēģiski ieinteresēti vilkt ārā šīs valstis no Maskavas paspārnes. Lai arī ko runātu Maskavas propagandisti, ES politika ir bijusi vairāk birokrātiska un normatīva," norādīja politologs.

Kudros atzīmēja, ka ES gaidīja demokrātiskas reformas, kam varētu sekot finanšu palīdzība. Šādā vidē Krievija nāk bez kādas normatīvas dienaskārtības un pārpērk energouzņēmumus, kā tas ir Baltkrievijā un Armēnijā, uzkurinot kādus konfliktus vai pašai tos iniciējot. Tāpēc, uzsver politologs, ir jāstiprina Ukraina. Tā ir atslēgas faktors gan Gruzijai, gan Moldovai. Viņa ieskatā, ja Ukraina kāps kalnā, bet Krievija ripos lejā, tad arī pārējās nācijas - Moldova un Gruzija - varēs vieglāk uzelpot.

Taujāts, vai Ukrainas un Moldovas aicināšana uz sarunām varētu paātrināt, piemēram, Gruzijas un Armēnijas tiekšanos ES virzienā, politologs uzsvēra, ka Armēnija jau ir spērusi soļus. Armēņi ir vīlušies Krievijā. Armēnijas stratēģiskā likme nacionālās drošības jautājumos bija likta uz Krieviju. Premjerministrs Nikols Pašinjans uzsācis demokratizācijas procesus Armēnijā, kas nav pieņemami Krievijai. Armēņi jau sper soļus, lai tuvinātos ar ASV un Eiropu, tāpēc Rietumiem ir jāpalīdz Armēnijai un jāsper soļi pretim Armēnijai, kas arī notiek.

"Uz Gruziju es diemžēl skatos ar nopūtām. Bijušā Gruzijas prezidenta Miheila Saakašvili mantojums tiek izgaisināts. Oligarhi, kas savu turību ieguva Krievijā, pavilka Gruziju stipri prom no Rietumu integrācijas vektora. Gribu uzsvērt, ka tas nav punkts. Pieļauju, ka Gruzijā veidosies laba greizsirdība, skatoties uz Moldovu un Ukraini Rietumu integrācijas procesā," sacīja politologs.