«Viņš ir unikāls – gan savā diskursā, gan uzvedībā, gan rīcībā un stratēģijā. Taču neaizmirstiet, ka viņš ir arī apķērīgs politiķis, kura galvenā īpašība ir izdzīvošanas spējas,» tā Lībijas līderi Muammaru Kadāfi, kura liktenis, šķiet, karājas mata galā, sarunā ar BBC raksturojis Kembridžas universitātes Lībijas jautājumu speciālists Saads Djebbars.
Ambīciju varā
Pasaules vēsturē M. Kadāfi jau ir iegājis – ne tikai kā viens no visilgāk valdījušajiem līderiem, bet arī kā jaunas sabiedriski politiskās iekārtas radītājs. Zaļajā grāmatā, kas iznāca 1975. gadā, M. Kadāfi atklāti atzina, ka viņu neapmierina nedz kapitālisms, nedz komunisms, un piedāvāja savu redzējumu – džamahīriju jeb tautas masu pārvaldi. Saskaņā ar šo sistēmu (Lībijā tā oficiāli tika ieviesta 1977. gadā) tika likvidēts parlaments un partijas, atceltas vēlēšanas. Teorētiski vietējā vara nonāca vietējo tautas kongresu rokās, bet augstākā – Vispārējā tautas kongresa un Augstākās tautas komitejas rokās. Bet faktiski – viena cilvēka, 1969. gada 1. septembra apvērsuma vadoņa, tagad Lībijas revolūcijas līdera M. Kadāfi pārziņā.
M. Kadāfi, kas kopš jaunības bija apsēsts ar panarābisma idejām, vairākkārt mēģinājis realizēt arī plānus apvienot Lībiju ar Ēģipti, Sīriju, Tunisiju vai Sudānu, taču tas allaž beidzies neveiksmīgi. 1971. gadā Sudānas diktators Džafars Nimeiri brīdināja pasaules sabiedrību, ka «Kadāfi novērojama personības dalīšanās, turklāt abas šīs personības ir ļaunas». 1981. gadā, kad atentātā tika nogalināts Ēģiptes prezidents Anvars Sadats, Lībijas līderis, kurš nebija aizmirsis nenotikušo apvienošanos, publiski pauda savu sajūsmu.
Neveiksmīgie mēģinājumi gan nenozīmēja, ka
M. Kadāfi būtu atteicies no saviem plāniem. Ja pagājušā gadsimta nogalē Āfrikā uzliesmoja kāds konflikts, varēja teju ar pilnu pārliecību sacīt, ka tajā iesaistīts arī M. Kadāfi. Viņš atbalstīja Haili Mariamu Mengistu Etiopijā, cilvēkēdāju Žanu Bedelu Bokasu Centrālāfrikā, Čārlza Teilora kliķi Sjerraleonē, tuaregu nemierniekus Mali. Īpaši labas attiecības M. Kadāfi bija ar dažādiem teroristu grupējumiem – sākot ar palestīniešu Melno septembri, kas sarīkoja slaktiņu 1972. gada Minhenes olimpiādē, turpinot ar itāliešu Sarkanajām brigādēm, Īru republikāņu armiju, japāņu Sarkano armiju, basku ETA un beidzot ar eksotiskajiem Nikaragvas sandinistiem, Filipīnu Moro fronti un kolumbiešu FARC.
Galvenais M. Kadāfi mērķis gan vienmēr bijusi Āfrika, kuru pulkvedis vēlējās pārveidot par Āfrikas Savienotajām Valstīm, šā veidojuma priekšgalā, protams, redzot sevi pašu. «Es esmu starptautisks līderis, arābu valdnieku vecākais, Āfrikas karaļu karalis, musulmaņu imāms, un mans starptautiskais statuss neļauj man nolaisties zemākā līmenī,»
M. Kadāfi aurojis 2009. gada martā notikušajā arābu līderu sanāksmē Dohā – īsi pēc tam, kad nosaucis Saūda Arābijas karali Abdullāhu par «britu produktu un amerikāņu sabiedroto».
Telts un miesassardzes
Lībijas līderis vienmēr mēģinājis uzsvērt savu pieticību, atgādinot, ka dzimis beduīnu ģimenē, pēc veiksmīgā apvērsuma atteicies no ģenerāļa dienesta pakāpes un vēl šobaltdien dzīvo parastā teltī. Cilvēki, kuri šo telti redzējuši, gan apgalvo, ka nemaz tik parasta tā nav – tās uzsliešanas un nojaukšanas izmaksas sasniedzot 300 000 dolāru, un M. Kadāfi dzīvojot īstam austrumu valdniekam piedienīgos apstākļos. Iespējams, tieši tādēļ Lībijas līderis cenšas telti ņemt līdzi visās ārzemju vizītēs – tā uzstādīta gan Maskavas Kremļa teritorijā, gan Romas, gan Parīzes centrā, nerunājot nemaz par kaimiņvalstīm. Vienīgais misēklis iznācis Ņujorkā – tās varasiestādes 2009. gadā, kad M. Kadāfi ieradās uz ANO Ģenerālo asambleju, aizliedza telti būvēt ne tikai Centrālparkā, bet pat kādam lībietim piederoša privātīpašuma teritorijā. Iespējams, šī neviesmīlība tik ļoti nokaitināja M. Kadāfi, ka viņš savas uzstāšanās laikā saplēsa ANO hārtu, nodēvēja Drošības padomi par Al Qaeda tipa teroristu organizāciju un pieprasīja, lai Āfrikas valstīm tiktu izmaksāti 7,7 triljoni dolāru par koloniālisma laikmetā nodarītajām pārestībām.
Daudz pretimnākošākas 1989. gadā bija Dienvidslāvijas varasiestādes – kad Belgradā notika nepievienojušos valstu samits, M. Kadāfi tika atļauts ne tikai viesnīcas priekšā uzsliet telti, bet arī tuvējā skvērā ganīt divus zirgus un sešus kamieļus. Zirga mugurā M. Kadāfi plānoja jāt uz samita norises vietu, bet kamieļmātes bija nepieciešamas, lai viņš jebkurā brīdī varētu pamieloties ar svaigu pienu – tas esot veselīgi.
Veselīgam dzīvesveidam M. Kadāfi pievērš lielu uzmanību, un viņa vēlme ir vienmēr izskatīties jaunam. Brazīlijas žurnāls Epoca ziņo, ka 1994. gadā uz Lībiju steidzami izsaukti divi pazīstami plastikas ķirurgi, kuriem apgalvots, ka viņiem būs jāpiedalās konferencē. Kad ārsti ieradušies Tripolē, viņi nogādāti pie M. Kadāfi, kas pieprasījis veikt sejas plastisko operāciju un matu pārstādīšanu, turklāt vēlējies, lai tas tiktu darīts nekavējoties. Ar lielām pūlēm Lībijas līderi izdevies pārliecināt, ka ir jāsagatavojas, bet vēlāk četras stundas ilgā operācija noritējusi, izmantojot tikai vietējo anestēziju – M. Kadāfi baidījies, ka pretējā gadījumā viņš varot nogulēt apvērsumu.
Lībijas līderis vienmēr izcēlies arī ar oriģinālu ģērbšanās stilu – opozīcijai tas devis iemeslu ironizēt, ka nav īsti saprotams, vai šādu ģērbšanos viņš špiko no Maikla Džeksona vai otrādi. Vēl viena viņa firmas zīme ir sieviešu bataljons – vairāki desmiti labi sagatavotu un bruņotu, simpātisku sieviešu (runā, ka visas esot jaunavas), kas pilda M. Kadāfi personīgās apsardzes funkcijas. 1998. gadā, kad noticis atentāta mēģinājums pret Lībijas līderi, viena no šīm jaunietēm stājusies ceļā lodēm. Pēdējo nedēļu laikā gan par miesassardzēm nekas netiek ziņots, gluži tāpat kā par algotņiem no Melnās Āfrikas, kuri veidojot M. Kadāfi apsardzes otro perimetru.
Pirmo reizi M. Kadāfi apprecējās, būdams jauns virsnieks – viņa toreizējais sievastēvs bija armijas ģenerālštāba priekšnieka vietnieks, un, iespējams, tieši ar to izskaidrojama M. Kadāfi spēja kļūt par nemiernieku līderi. No pirmās sievas M. Kadāfi gan ir tikai viens dēls, vēl seši dēli (viens no viņiem, iespējams, gājis bojā konflikta laikā) un meita Aiša, kura savulaik pildīja Sadāma Huseina advokātes pienākumus, dzimuši otrajā laulībā.
Lielais investors
Pēc 1988. gada terora akta, kad 270 cilvēki gāja bojā, lībiešu aģentiem virs Skotijas pilsētiņas Lokerbijas uzspridinot kompānijas PanAm lidmašīnu, vairāk nekā 10 gadu garumā
M. Kadāfi bija spiests samierināties ar izstumtā statusu. 2003. gadā viņš ne tikai atzina savu vainu Lokerbijas terora aktā (kopējā kompensāciju summa upuru tuviniekiem sasniedza 2,7 miljardus dolāru), bet arī publiski paziņoja par atteikšanos no masu iznīcināšanas ieročiem. Nav zināms, cik tālu Lībija šajā jomā bija tikusi, taču vēl septiņdesmitajos gados M. Kadāfi bija interesējies par kodolieroču un attiecīgu tehnoloģiju iegādi Ķīnā, bet vēlāk ar līdzīgu lūgumu vērsies pie Pakistānas.
M. Kadāfi un nauda, ko Lībijas režīms ieguva no naftas pārdošanas, ar atplestām rokām tika uzņemta citur pasaulē. Tieši M. Kadāfi ģimene faktiski pilnībā kontrolē valsts ekonomiku, bet ieguldījumus ārzemēs veic ar Lībijas investīciju pārvaldes (LIA) vai Lībijas arābu ārvalstu investīciju kompānijas (LAFIC) starpniecību – tiek uzskatīts, ka katra no šīm struktūrām ir vairāk nekā 70 miljardus dolāru vērta. No Eiropas valstīm visvairāk Lībijas naudas ieguldīts Itālijā, kas importē ceturtdaļu no Lībijā iegūtās naftas un 15% no šajā valsī iegūtās dabasgāzes. Itālijas vadošajā bankā UniCredit M. Kadāfi pieder 7,5% akciju, pa 2% akciju viņam pieder citos Itālijas simbolos – autoražošanas uzņēmumā Fiat un militāri rūpnieciskajā grupā Finmeccanica. Ar 7,5% akciju M. Kadāfi ir arī Turīnas futbola kluba Juventus otrs lielākais akcionārs, viņam pieder akcijas naftas ieguves kompānijā Eni un citos uzņēmumos. Itālijas mediji apgalvo, ka M. Kadāfi biznesa intereses ir cieši saistītas ar premjera Silvio Berluskoni interesēm.
LIA, kas ir pazīstama ar savu slepenību, ieguldījusi simtiem miljonu dolāru arī ASV – Goldman Sachs Asset Management, investīciju fondos Carlyle un Blackstone, tai pieder liela daļa starptautiskā viesnīcu tīkla Corinthia, daļa britu bankas Royal Bank of Scotland, daļa akciju izdevniecībā, kuras paspārnē iznāk respektablie biznesa izdevumi The Economist un Financial Times.
***
MUAMMARS ABU MINJARS EL KADĀFI
• Dzimis 1942. gada 7. jūnijā
• Skolas laikos bija aizrāvies ar panarābisma idejām, monarhijas pretinieks
• Studējis Bengāzī militārajā koledžā, zināšanas papildinājis Lielbritānijā
• 1969. gada 1. septembrī kopā ar armijas jaunāko virsnieku sazvērnieku grupu veicis valsts apvērsumu, gāžot karali Idrisu
• 1973. gadā izsludina Lībijā kultūras revolūciju
• 1977. gadā pasludina valsti par Lībijas Sociālistisko Arābu Tautas Džamahīriju
• Iesaistās konfliktos ar kaimiņvalstīm
• Sniedz atbalstu dažādiem karojošajiem grupējumiem
• Regulāri atbalsta dažādus teroristiskus grupējumus
• 1992. gadā pret Lībiju tiek noteiktas starptautiskas sankcijas Lokerbijas terora akta dēļ
• 1999. gadā piekrīt izdot vainīgos tiesāšanai, un sankcijas tiek atceltas
• 2003. gadā atsakās no nodoma izstrādāt masu iznīcināšanas ieročus
• 2011. gada februārī sākas Lībijas opozīcijas nemieri
Avots: Reuters, BBC