Ne tikai “Klīstošais holandietis”: pieci leģendāri spoku kuģi

Gadsimtu garumā Amerikas Lielajos ezeros ir notikušas vairāk nekā 6000 kuģu avārijas, kurās ir gājuši bojā vairāk nekā 30 000 cilvēku, tāpēc gluži loģiski, ka dažas no šīm katastrofām ir kļuvušas par pamatu mītiem un nostāstiem par spoku kuģiem, vēsta kanāls “National Geographic”.

Lielie ezeri, kas atrodas uz Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Kanādas robežas, pēc platības ir lielākā ezeru grupa pasaulē. Jāpiebilst, ka galvenā izteka no Lielo ezeru sistēmas ir Sentlorensas upe, kas tās sākuma daļā ir arī par ASV un Kanādas robeža. Pirmais Lielajiem ezeriem īpaši būvētais kuģis “Le Griffon” tika nolaists Ēri ezerā 1679. gadā.

19. gadsimtā ezeros notika ļoti intensīva kuģu satiksme - no ezeriem bija pieejams arī otrs nozīmīgākais ASV iekšzemes ūdensceļš - Misisipi upes sistēma. Liela daļa kravu aprites starp Ņujorku un Ņūorleānu notika tieši pa iekšzemes ūdensceļu.

Pēdējos gados kuģošanas intensitāte ezeros samazinās, tomēr arī mūsdienās Lielie ezeri joprojām tiek izmantoti pasažieru un kravu pārvadājumiem. Un joprojām ik pa laikam parādās jaunas liecības par tur redzētajiem spoku kuģiem.

Raidījums “Amerikas Lielo ezeru spoku kuģi”, kas būs skatāms kanālā “National Geographic”, sākot ar 26. novembri, aicinās atklāt nezināmo par Amerikas Lielajiem ezeriem. Gaidot pirmizrādi, “National Geographic” piedāvā iepazīties ar leģendām apvītiem “spoku” kuģiem!

Kuģis, kas izkūpēja gaisā

1874. gadā Viskonsinas štatā tika uzbūvēts kuģis, kuram bija dots nosaukums “Cornelia B. Windiate”. Līdz liktenīgajai 1875. gada 27. novembra naktij tas apmēram gadu sekmīgi pārvadāja kravas pa Amerikas Lielo ezeru ūdensceļiem. “Cornelia B. Windiate” ir piemērs tam, cik bīstami bija atrasties Lielajos ezeros tumšajās un lietainajās rudens naktīs.

Savā pēdējā ceļojumā uz Ņujorkas štatu kuģis ar deviņu cilvēku apkalpi bija devies, lai piegādātu graudu kravu. Taču līdz galamērķim tā arī nenokļuva. Par iemeslu kuģa nogrimšanai varēja būt pārāk smagā krava, taču precīzi tas nav zināms.

Drīz pēc kuģa “izkūpēšanas gaisā” ar visu apkalpi, cilvēki sāka ziņot, ka miglainajos rītos Hūrona ezera ūdeņos redz “Cornelia B. Windiate” kuģa spoku. Tikai 1986. gadā, vairāk nekā gadsimtu pēc kuģa nogrimšanas, ūdenslīdējiem izdevās atrast slavenā kuģa vraku. Tas atradās dziļāk nekā bija iepriekš domāts, aptuveni 56 metru dziļumā Hūrona ezerā.

Jāpiebilst, ka “Cornelia B. Windiate” vraks ir unikāls ar to, ka tas palicis teju neskarts, gluži kā iesaldēts. Proti, krava joprojām bija nostiprināta savās tilpnēs, bet masti - vienā gabalā. Blakus kuģim tika atrasta glābšanas laiva, kuru apkalpe tā arī nepaspēja izmantot.

Kuģa jungas lāsts

Šā “spoku kuģa” nogrimšanas stāsts aizved uz 1883. gadu, kad trīs mastu šoneris “Erie Board of Trade” devās uz Klīvlendu pēc ogļu kravas. Tas bija kuģa pēdējais ceļojums.

Leģenda vēsta, ka kāds jauns kuģa apkalpes loceklis tika norīkots kuģa mastā, lai novērotu apkārtni. Puika ļoti baidījās un lūdza, lai kapteinis maina savu pavēli. Taču beigās paklausīja un devās augšā pretī savai nāvei. Drīz vien konstrukcija neizturēja, kā rezultātā sekoja kritiens un jūrnieks nomira, taču, pirms izdvests pēdējo elpu, viņš paspēja nolādēt kapteini.

Citi apkalpes locekļi stāstīja, ka viņa spoks klejo pa kuģa klāju, atkārtodams savu lāstu. Daudzi neizturēja un atstāja kuģi pēc tam, kad tas nonāca Klīvlendas ostā. Tur tika uzņemta ogļu krava un “Erie Board of Trade” devās atpakaļ. Dažas dienas vēlāk šoneris pazuda Hūrona ezera ūdeņos.

Kā daudzu citu spoku kuģu gadījumos, netika atrasts nedz vraks, nedz cilvēku mirstīgās atliekas. Taču ir daudzi ziņojumi par tumšu, draudīga izskata trīsmastu šoneri. Cilvēki stāsta, ka kuģis parādās un gandrīz uzreiz pazūd.

Augšezera slavenākais spoku kuģis

Aptuveni 91 metru garais kuģis “SS Western Reserve” pirmoreiz ūdenī tika nolaists 1890. gadā. Savukārt savā pēdējā ceļojumā tās devies 1892. gada 30. augustā Augšezerā, kas pēc tilpuma un platības ir lielākais un dziļākais no Amerikas Lielajiem ezeriem.

31 no 32 pasažieriem un apkalpes locekļiem gāja bojā, to vidū arī kuģa īpašnieks Pīters Minčs. Taču šajā katastrofā bija arī viens izdzīvojušais. Tas bija stūrmanis Harijs Stjuarts. Viņam bija izdevies aizpeldēt līdz nelielai saliņai, kur viņu vēlāk atrada un izglāba.

Bet daži aculiecinieki apgalvo, ka viņi joprojām redz “SS Western Reserve”, kas kuģo pa Augšezeru līdz pat šai dienai. Saskaņā ar ziņojumiem, kad spoku kuģis peld pa ezeru, var skaidri dzirdēt balsis un pat smieklus.

Jāatzīmē, ka astoņas nedēļas pēc “SS Western Reserve” katastrofas tā dvīņu kuģis “W. H. Gilcher” pazuda Mičiganas ezera ziemeļos.

Kuģis, kas pazuda miglā

“W. H. Gilcher” tika uzbūvēts Klīvlendā 1891. gadā. Taču jau 1892. gada 21. oktobrī, vedot ogļu kravu no Bufalo Ņujorkas štatā uz Milvoki Viskonsinas štatā, kuģis iekļuva miglas mākonī un pazuda. Dažas dienas vēlāk tika atrastas divu apkalpes locekļu mirstīgās atliekas. Savukārt kuģa vraks joprojām nav atrasts, un arī tā nogrimšanas iemesls joprojām nav skaidrs.

Arī “W.H. Gilcher” gadījumā drīz vien citu kuģu apkalpe un pasažieri sāka ziņot, ka ir redzējuši to kuģojam cauri miglai netālu no Makinaka salas gluži tāpat, kā tas notika tā liktenīgajā ceļojumā 1892. gadā. Citi ziņojumi lēš, ka tad, kad saules gaisma spīd cauri miglai, var dzirdēt arī spoku kuģa taures signālu.

Pēc jau otrā kuģa nogrimšanas divos mēnešos, 1892. gadā tika uzsākta izmeklēšana ar nolūku izpētīt tērauda veidu, ko izmantoja gan “SS Western Reserve”, gan “W. H. Gilher” būvniecībā. Izmeklēšanas rezultātā tika veiktas izmaiņas nolikumos attiecībā uz to, kādus tērauda veidus drīkst pielietot kuģu būvē, lai nepieļautu līdzīgas katastrofas.

Taču šādas izmaiņas diemžēl netika veiktas Lielbritānijas tiesību aktos, kas arī pēc 1892. gada kuģu būvē turpināja izmantot neizturīgu tēraudu . Proti, tas bija viens no bēdīgi slavenā tvaikoņa “Titāniks” nogrimšanas iemesliem.

Lielo ezeru “Klīstošais holandietis” Viens no mistiskākajiem Lielo ezeru spoku kuģu stāstiem ir “SS Bannockburn” nogrimšana Augšezerā 1902. gada 21. novembrī. Proti, šajā dienā ap pusdienlaiku to vairākkārt manīja garāmbraucoša kuģa “SS Algonquin” kapteinis Džeims Makmo, taču dažas minūtes vēlāk kuģis burtiski izgaisa.

Ir vairākas teorijas par to, kas notika. Kapteiņa Makmo versija bija, ka uz kuģa varētu būt uzsprādzis apkures katls, lai gan viņš nedzirdēja sprādzienu. Ja šāds sprādziens patiešām būtu noticis, būtu palikuši kuģa fragmenti, taču nedz “SS Bannockburn” vraks, nedz apkalpes locekļu mirstīgās atliekas tā arī netika atrastas.

Apmēram gadu pēc pazušanas kuģis tika nodēvēts par "Lielo ezeru “Klīstošo holandieti”". Ja tic nostāstiem, tad mūsdienās tas ir redzams, kuģojot pa Augšezera ūdeņiem.

Meklējot “spoku” kuģus

Lielie ezeri gadsimtu gaitā “apauguši” ar mītiem un leģendām par briesmoņiem, kas slēpjas dzelmē, un spoku kuģu stāstiem.

Piemēram, 2016. gada oktobrī video operators Džeisons Aselīns piedalījās amerikāņu dziedātāja Kevina B. Kleina mūzikas video dziesmai “My Michigan” uzņemšanā. Filmēšana notika uz jahtas Mičiganas ezerā, kas ir otrs lielākais no Lielajiem ezeriem pēc tilpuma. Džeisonam izdevās nofilmēt ne tikai to, kam viņš bija noalgots, bet arī kaut ko pavisam dīvainu, kas izskatījās pēc spoku kuģa. Video ar “spoku kuģi” ir publicēts vietnē “YouTube” un tam pašlaik ir 3,5 miljoni skatījumu.

Savukārt cilvēka galvaskausa atklāšana Augšezera dzīlēs aizsāka stāstu, kas vēsturnieku un grāmatu autoru Brendonu Beilodu aizvedīs ekspedīcijā pāri diviem no pieciem ASV Lielajiem ezeriem.

Kopā ar elitāro tehnisko ūdenslīdēju komandu viņš atklās vienu no Mičiganas ezerā pazudušajiem kuģa vrakiem. Atklājums viņus aizvedīs uz Augšezera attālajiem ūdeņiem, kur viņi riskēs ar savu dzīvību, lai noskaidrotu vēl viena pazudušā kuģa likteni, kas atklās kādas drosmīgas un spītīgas sievietes aizmirsto stāstu.

Neatkarīgi no tā, vai viņa bija tā, kas nolādēja šos pazudušos kuģus, vai arī zinātnieki varēs atrast loģisku izskaidrojumu kuģu bojāejai, Amerikas Lielo ezeru kā jūrnieku kapsētas reputācija paliek nemainīga.