"Dzīvot tur vienkārši nav iespējams". Caur Krieviju un Latviju okupēto Ukrainas teritoriju iedzīvotāji dodas uz Eiropu

Kārtējais autobuss ar bēgļiem iebrauc Daugavpils autoostā © Jevgeņijs Pavlovs, kontekst.lv  

Karš Ukrainā plosās jau gandrīz divus gadus, bet bēgļu plūsma no šīs valsts arvien neapsīkst. Ukraiņi pamet savas mājas Krievijas okupētajos reģionos. Viņi dodas uz Eiropu caur Krieviju un Latviju, kas ir īsākais ceļš. Daugavpils ir kļuvusi par sava veida tranzīta punktu ukraiņu bēgļiem šajā maršrutā, kur viņus sagaida Latvijas brīvprātīgie.

Visu aizskaloja vilnis…

“Bēgļu plūsma, protams, ir viļņveidīga, bet nevar teikt, ka tā ir kļuvusi mazāka," saka Daugavpils brīvprātīgais Aleksandrs Barbakadze. "Tas nozīmē - katru dienu, katru nedēļu ierodas cilvēki, kas brauc ar pārvadātājiem, šķērso robežu kājām... Viņi nāk no apgabaliem, kur notiek aktīva karadarbība. Daudz cilvēku tagad ir no Kahovkas HES apkārtējiem rajoniem, kuri ir applūduši un kuru zeme kļuvusi neizmantojama. Ir daudz cilvēku no maziem ciemiem, mazpilsētām - no Oleškiem, Golaja Pristaņas, Skadovskas..."

Brīvprātīgais Aleksandrs Barbakadze ikdienā vada nelielu firmu / Jevgeņijs Pavlovs, kontekst.lv

Bieži vien Latvijā nonāk cilvēki, kuri nekur nav gribējuši braukt, nekad nekur nav ceļojuši: "Kur mēs brauksim, uz kādu Eiropu? Mēs nezinām viņu valodu, neko..." Pārsvarā tie ir cilvēki gados: "Ļaujiet mums mierīgi nomirt savās dzimtajās mājās..." Bet dzimtās mājas hidroelektrostacijas teritorijā aizskaloja vilnis. Zeme ir pārklāta ar dūņām, akas ir saindētas. Jo kapi, apbedījumi, daži padomju laika atkritumi ir nonākuši zem ūdens... Un nav skaidrs, kad šī teritorija kļūs dzīvošanai piemērota. Šādus stāstus brīvprātīgie Latvijā dzird katru dienu.

Kā stāsta Aleksandrs, Daugavpils sava ģeogrāfiskā novietojuma dēļ ir kļuvusi par sava veida mezglu, svarīgu punktu bēgļu ceļā uz Centrāleiropas valstīm un Ziemeļvalstīm. Šeit viņi parasti pavada vienu vai divas dienas - viesnīcā vai speciāli šim nolūkam noīrētā brīvprātīgo dzīvoklī.

"Mēs esam tāds kā pagaidu punkts," skaidro Aleksandrs. "Bet tomēr cilvēki no mums aizbrauc ar pavisam citām sejām. Reiz pie mums bija viens cilvēks, kurš aizbrauca ļoti bēdīgs. Viņš jau bija iekāpis autobusā, kad pēkšņi atcerējās, ka brīvprātīgo dzīvoklī ledusskapī bija atstājis speķi. Viņš bija tik nelaimīgs. Starp citu, speķis bija lielisks.”

Māte ar meitiņu ir pavadījušas ceļā jau vairākas diennaktis / Jevgeņijs Pavlovs, kontekst.lv

“Es nepiekrītu krievu pasaulei”

Vakarā Daugavpils brīvprātīgie sagaida kārtējo mikroautobusu ar bēgļiem pilsētas autoostā. Autobusā atrodas jauns pāris - Saša un Jūlija - ar trim kaķiem un suni, kā arī māte ar meitiņu. Viņi visi brauc no Hersonas apgabala. Sieviete un meitenīte tiek izmitinātas viesnīcā - viņas ir braukušas vairākas dienas un vispirms vēlas atpūsties. Bēgļus ar mājdzīvniekiem nogādā brīvprātīgo dzīvoklī. Viņi saka, ka vēl nezina, kur dosies tālāk. Jo arī viņiem vajag atvilkt elpu…

No Hersonas apgabala atbraukusī bēgle ar kaķeni Musju / Jevgeņijs Pavlovs, kontekst.lv

Dzīvoklī satiekam vēl vienu bēgli - Nadeždu. Viņa ir no Doneckas un kopā ar savu runci Bormentālu dodas uz Vāciju: "Ir ļoti grūti pamest Donecku, ne tikai finansiāli - daudziem cilvēkiem ir arī lielas problēmas ar dokumentiem," viņa saka. “Piemēram, beidzies pases derīguma termiņš. Man ir Ukrainas pase, esmu Ukrainas pilsone, es neesmu tur noformējusi Krievijas dokumentus - Krievijas pilsonību neesmu ieguvusi. Bet manas Ukrainas pases derīguma termiņš jau ir beidzies vecuma dēļ. Un nav iespējas to nomainīt, jo kopš 2020. gada Doneckas Tautas Republika ir slēgusi robežu starp mums un Ukrainu.

Doneckā dzīves nav, tur ir baisi. Īpaši pēdējā pusotra gada laikā ir bijis baisi. Tur ir daudz gan karavīru, gan tehnikas. Un tu ne vienmēr zini, ko no viņiem sagaidīt - man un maniem radiniekiem ir gājis visādi.

Es nepiekrītu krievu pasaulei Doneckā, vispār nepiekrītu. Es esmu krieviete, krievvalodīgā, esmu uzaugusi krievvalodīgā pilsētā, krievvalodīgā ģimenē, bet tas, ko Krievija ir izdarījusi ar mūsu dzīvi... Es vairs nevēlos sevi identificēt ar nāciju, kas to ar mums izdarījusi.

Bēgle no Doņeckas Nadežda ar savu kaķi Bormentālu / Jevgeņijs Pavlovs, kontekst.lv

Tādu kā mēs tur ir ļoti daudz, tikai mūs neredz un nedzird - dzīvojot Doneckā, tu baidies kaut ko pateikt... Un, ja kāds kaut ko pasaka, tad pēc stundas atvainojas. Var tikai nojaust, ko cilvēki tur piedzīvo. Doneckas čatos pēdējo divu dienu laikā ir bijuši divi šādi gadījumi. Piemēram, kāda meitene restorānā kaut ko pateica militāristiem, un jau pēc nepilnām divām stundām viņas atvainošanās tika publicēta tajā pašā kanālā.

Rudenī pie mums ieradās daudz čečenu. Ir nemierīgi. Viņi visi ir bruņoti, visiem ir automātiskie ieroči, viņi ne vienmēr ir adekvātā stāvoklī. Gadās apšaudes ar upuriem.”

Nadežda pateicas brīvprātīgajiem par to, ka palīdzējuši viņai pamest Donecku, un par atbalstu ceļā. Tas attiecas arī uz Daugavpils brīvprātīgo komandu.

Palīdzēt konkrētiem cilvēkiem

Ikdienā Aleksandrs Barbakadze ir nelielas Daugavpils firmas vadītājs. Viņš ir arī viens no Latvijas kluba "Kas? Kur? Kad?" dibinātājiem, kurā joprojām spēlē. Tāpat kā viņa kolēģe brīvprātīgajā darbā, tulkotāja Evita Savicka. Viņi sāka palīdzēt ukraiņu bēgļiem, tiklīdz tie parādījās Latvijā. Tagad šeit jau ir izveidojusies vesela brīvprātīgo komanda.

Brīvprātīgā Evita Savicka palīdz bēglim ievietot telefonā Latvijas SIM karti / Jevgeņijs Pavlovs, kontekst.lv

“Komanda - tie vienkārši ir cilvēki, kurus es pazīstu, domubiedri, kuri atsaucās, mēs neesam nekāda struktūra," skaidro Aleksandrs. "Viss sākās ar to, ka sociālajā tīklā mani "atzīmēja" - vai es nevarētu satikt kādu cilvēku... un viss sāka griezties. Iesaistījās mani draugi, kuri piekrita nostājai, ka cilvēkiem ir jāpalīdz.

Evita Savicka uzņēmās lielu daļu darba. Ļoti daudz palīdz Dora Ivanova - kā autovadītāja, kā psihoterapeite un kā medicīnas konsultante. Nataša Leončuka - mūsu komandā viņa uzņemas daudz darba ar tiem ukraiņiem, kas šeit palikuši, palīdz viņiem sagādāt nepieciešamākās lietas. Igors Kurelass ir brīnišķīgs šoferis. Patiesībā ir diezgan daudz cilvēku, kuri vēlas palīdzēt.”

Evita Savicka ļoti daudz palīdz Ukrainas bēgļiem Latvijā / Jevgeņijs Pavlovs, kontekst.lv

Daugavpils brīvprātīgie sadarbojas ar daudzām brīvprātīgo organizācijām. Piemēram, ar tādām kā “Gribu palīdzēt bēgļiem” un “Young Folks”.

"Man ir skaidrs uzdevums - palīdzēt konkrētiem cilvēkiem," skaidro Aleksandrs Barbakadze. "Mani neinteresē viņu uzskati. Es nekad nejautāju, kas ar viņiem ir noticis vai tamlīdzīgi. Ja viņi paši gribēs, es viņus uzklausīšu un izteikšu līdzjūtību. Ja nevēlēsies, tā nav mana darīšana.

Viņi vienkārši dzīvoja - apstrādāja zemi, nodarbojās ar saimniecību, kaut ko tirgoja. Viņi strādāja, precējās, dzemdēja bērnus, domāja par gaišu nākotni... Un tad nāca karš. Ko viņiem vajadzēja darīt? Viņiem ir bērni, kuri jāglābj - bērnus zem šāviņiem audzināt ir neiespējami. Viņi ir dusmīgi, un bieži vien uz visiem. Jo viņi ir pazaudējuši visu. Un kur viņiem likties? Vienā pusē ir frontes līnija. Frontes līniju jau nevar šķērsot. Protams, var mēģināt, bet tas ir nereāli. Pie mums bija vecmāmiņa ar mazdēlu no Ruskije Tiški ciema - no turienes līdz Harkivai pa taisno ir apmēram 14 kilometri. Viņai bija jābrauc uz Harkivu, un tieši tajā laikā, tas bija pērn, tur bija frontes līnija. Un tā vietā, lai veiktu šos 14 kilometrus, viņai nācās braukt cauri Krievijai, Latvijai, Polijai, Rietumukrainai un atpakaļ, lai nokļūtu Harkivā. Tātad, rupji rēķinot, 14 kilometru vietā viņa nobrauca apmēram četrus tūkstošus kilometru...

“Nu kā var pamest kaķi?”

Jau vēlu vakarā, izmitinājuši visus, kas tajā dienā bija ieradušies, Aleksandrs Barbakadze un Evita Savicka dodas uz lielveikalu, lai nopirktu pārtiku - rīt no rīta Daugavpilī apstāsies brīvprātīgo autobuss ar ukraiņu bēgļiem, kas dodas uz Varšavu. Visus vajag pabarot.

Brīvprātīgie ir iepirkuši pārtiku, lai pabarotu caur Daugavpili tranzītā braucošos bēgļus / Евгений Павлов, kontekst.lv

"Grūtākais ir tad, kad tu skaties uz viņiem un tev sāp, jo tie ir cilvēki, kuri brauc uz nekurieni," Aleksandrs turpina savu stāstu. "Viņi brauc kaut kur... Jo lielākā daļa nonāk līdz secinājumam, ka vairs nav iespējams dzīvot tur, kur viņi dzīvoja...

Viņi šeit stāsta visdažādākos stāstus. Daži aizbrauca pie radiniekiem uz Krieviju: "Varbūt mēs tur paliksim uz laiku, varbūt viņi panāks kaut kādu mieru." Bet tad viņi aizbrauc: "Viņi tur visi ir traki, mēs tur nevarējām dzīvot, mēs klusējām, bet viņiem tur visu laiku ir ieslēgts televizors - viņi ir pilnīgi zombēti. Mēs vienkārši aizbraucām no turienes.” Un vēl viena problēma - bēgļi ņem līdzi dzīvniekus. Jo kā var citādi? Tu taču piecas dienas nosēdēji ar šo kaķi uz mājas jumta, kad visapkārt bija ūdens - kā tu vari viņu pamest? Ir ļoti daudz dzīvnieku, īpaši pēdējā laikā, visi brauc no applūdinātajām teritorijām, visi tos ved līdzi," stāsta Evita Savicka. “Un līdz ar to mums tagad ir diezgan svarīgs uzdevums, jo Latvija joprojām ir tā valsts, kas arvien ielaiž ukraiņus ar dzīvniekiem ar atvieglotiem noteikumiem. Mēs ļoti bieži ar saviem mīluļiem dodamies pie veterinārārsta - visu laiku kādu čipējam, kādu vakcinējam..."

Evita stāsta, ka dzīvnieki, ar kuriem bēgļi ierodas Eiropā, ir ļoti dažādi - no sētas suņiem līdz maziem un mīļiem sunīšiem un kaķīšiem, kuri nekad mūžā nav bijuši ārā. Bet viņiem tas bija jādara.

"Tā ir pavisam cita attieksme pret cilvēku, kurš nav nodevis, nav pametis savu draugu. Tu saproti, ka satiec labu cilvēku, jo viņam ir sirds," saka Evita.

“Tjažko, duže tjažko…”

Autobuss ar bēgļiem no Maskavas agri no rīta apstājas kādā no Daugavpils degvielas uzpildes stacijām. Tajā ir 46 cilvēki. Viņu vidū ir Aleksandrs Mihailovičs.

"Mēs ar sievu braucam no Hersonas apgabala Olešku rajona," viņš stāsta. “Esam no Čelburgas, bet svaine ar svaini ir no Kopaniem. Pie mums Oleškos, kad uzspridzināja dambi... Peldēja līķi - govis, cūkas, cilvēki un bērni... Tās ir šausmas... (Raud.) Kaut viņi visi tur Krievijā nosprāgtu, maitas...

Mēs brauksim uz Poliju, tad brauksim uz Vāciju - tur ir mana meita, viņa ar mazdēlu bija aizbraukusi agrāk, kara sākumā. Bet mēs domājām, ka paliksim. Bet ir ļoti baisi - lido raķetes, mežs ap mūsu ciemu ir gandrīz nodedzis. Cilvēki šeit stādīja mežus - mākslīgos, priedes. Bet tas viss ir nodedzis... Nav gaismas, nav ūdens... Tjažko, duže tjažko (Smagi, ļoti smagi - ukraiņu val.).”

Aleksandrs Mihailovičs un viņa radinieki ir pavadījuši ceļā jau 12 dienas. Viņi brauca caur Krimu, tad Maskavā gandrīz sešas dienas gaidīja, kad tiks noorganizēts brīvprātīgo autobuss.

"Mums piezvanīja un pastāstīja, ka vakar pie mums it kā bija šie cilvēki - krievu zaldāti. Viņi uzlauza visas mājas, kuras bija slēgtas, kurās nedzīvo," turpina bēglis. “Marodieri, laupa uz nebēdu... Manam kaimiņam bija glezna "Divi baloži" - pat to viņi noņēma un aiznesa līdzi. Tas nebija nekāds meistardarbs, tikai izdruka. Un viņi šo gleznu noņēma un aizveda prom.”

Nadežda ar runci Bormentālu izbrauc no Daugavpils ar šo pašu autobusu. Viņa nevar vien nopriecāties par savu mīluli: "Tas ir mans lepnums, mans gudrais puika. Ar viņu nav nekādu problēmu. Visu tik drosmīgi izturēja. Gan ēda labi, gan sunim gandrīz sadeva. Vārdu sakot, malacis. Ņemot vērā, ka viņš pirmo reizi iznāca ārā, jo viņš taču ir absolūts mājas kaķis, visu mūžu dzīvojis spilvenos..."

Uz atvadām - silts apskāviens Daugavpils brīvprātīgajiem. Ukraiņu bēgļi turpina savu ceļu. Bet brīvprātīgie dodas uz robežu, lai sagaidītu nākamos. Un uzklausītu jaunus stāstus.

Pasaulē

Igaunijas valdošā koalīcija, kuru veido Reformu partija, Sociāldemokrātiskā partija un partija “Igaunija 200”, pagājušās nedēļas nogalē publiskoja savu nodokļu reformas projektu, kas no Latvijas skatu punkta ir gandrīz vai šokējošs. Paredzēts, ka no 2025. gada jūlija pievienotās vērtības nodoklis (PVN) tiks paaugstināts par diviem procentpunktiem līdz 24%, bet no 2026. gada janvāra par diviem procentpunktiem līdz 24% tiks palielināts arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN).

Svarīgākais