Gan Itālijas skolēni, gan viņu vecāki interneta sociālajos tīklos sūrojas par to, ka skolu labierīcībās bieži vien neesot ne ziepju, ne tualetes papīra. “Euronews” norāda, ka šī problēma nav jauna – tā laiku pa laikam tiek aktualizēta jau gandrīz desmit gadus, taču izglītības sistēmai atvēlētais finansējums joprojām ir pārāk mazs un neļauj uzturēt skolas pienācīgā kārtībā.
Jauniešu vidū populārajā interneta vietnē “TikTok” itāļu skolēni beidzamajā laikā dalās ar vēstīm par to, ka viņu skolās netiek nodrošinātas tādas elementāras lietas kā ziepes un tualetes papīrs. Vieni stāsta, ka skolas somā allaž nēsājot no mājām paņemtu tualetes papīra rullīti, jo labierīcībās šīs mantas parasti nav. Citiem skolās pieņemts pirms tualetes apmeklējuma doties pie atbildīgās dežurantes, kura izsniedzot “deficītu”. Taču ne jau visu rullīti, bet gan pāris loksnes papīra. Šādu kārtību skolēni pamatoti uzskata par pazemojošu. Atsevišķu skolu audzēkņi apgalvo, ka viņiem tualetes papīrs un ziepes labierīcībās ir, taču tikai pateicoties tam, ka, sākoties mācību gadam, vecākiem nācies ziedot skolai zināmas naudas summas, kas arī tiek izmantotas šo preču iegādei.
Bezpeļņas organizācija “Cittadinanzattiva”, kas seko līdzi tam, lai pilsoņi zinātu savas tiesības, atgādina, ka vēl 2017. gadā tās veiktais pētījums apliecinājis - 47% Itālijas skolu nav tualetes papīra, bet 64% - ziepju. Ja arī situācija mainījusies uz labo pusi, tad pavisam nedaudz, intervijā “Euronews” sacījusi “Cittadinanzattiva” pārstāve Adriāna Bidžarri. Viņa teikusi, ka īsi pēc “Covid-19” pandēmijas beigām, kad skolās atsāktas mācības klātienē, lielāka uzmanība pievērsta higiēnas jautājumiem, taču nu jau kovids ir aizmirsies, un viss atgriezies vecajās sliedēs.
Izskaidrojums, kādēļ tā notiek ir pavisam vienkāršs - Itālijā pārāk maz līdzekļu tiek atvēlēts izglītības nozarei, un skolām nākas knapināties, lai iekļautos atvēlētajā budžetā, sacījusi Bidžarri. Tualetes papīra un ziepju trūkums ir problēmas redzamākā daļa, taču izglītības darbinieki jau gadiem ceļ trauksmi par to, ka skolas netiek remontētas, par modernizēšanu nemaz nerunājot. Gada siltajā laikā daudzās mācību iestādēs nepietiekamas ventilācijas dēļ gaiss ir pārāk karsts un sasmacis. Bet ziemā, it sevišķi Itālijas ziemeļos, skolēni sūdzas, ka klasēs salstot, jo apsildīšana nenotiek vai nu līdzekļu taupīšanas nolūkā, vai arī tādēļ, ka apkures sistēmas atrodas avārijas stāvoklī.
“Itālija neko daudz neinvestē izglītība, šim mērķim tā tērē krietni mazāk nekā citas Eiropas valstis. Piemēram, šogad vidēji tiek tērēti ap 7000 eiro uz katru sākumskolas skolēnu un līdz 9000 eiro uz vidusskolas audzēkni. Bet citās valstīs vidējais rādītājs ir vismaz 10 000 eiro uz skolēnu,” sacījusi Bidžarri. Viņa paudusi cerību, ka izglītības jomai tiks novirzīta ievērojama daļa no ES piešķirtajiem 191,5 miljardiem eiro (tā dēvētā “Covid-19” atgūšanās fonda), taču garantijas tam neesot, turklāt kādi rezultāti būs redzami vien 2026. gadā.
Bet tikmēr skolas izlīdzas, kā spēj, un par ierastu praksi kļuvusi ziedojumu prasīšana vecākiem. Situācija dažādās mācību iestādēs atšķiras, taču zināms, ka atsevišķās vidusskolās šo ziedojumu apmērs svārstās no 100 līdz 180 eiro gadā. Teorētiski šie maksājumi, protams, ir brīvprātīgi, taču pat tie, kuriem šādu summu grūti atļauties, izjūt netiešu spiedienu no citu skolēnu vecāku puses, kā arī bažījas, vai atteikuma gadījumā nepasliktināties skolu darbinieku attieksme pret viņu bērniem.
