Keramiķis Lietuvā veido unikālas urnas mirušajiem

Slavenais lietuviešu keramiķis Aļģimants Patamsis ir vienīgais Lietuvā, kurš savus mākslas darbus rotā ar kristāla glazūru. Pēdējos gados Aļģimants ir pievērsies arī māla urnu izgatavošanai, kas dekorētas ar kristāla glazūru, lai palīdzētu saglabāt atmiņas par aizgājušajiem, raksta tv3.lt.

Aļģimants ar keramiku nodarbojas jau 45 gadus, un ir un paliek vienīgais meistars Lietuvā, kas nodarbojas ar kristāla glazūru - kopš studiju laikā ieraudzīja šo tehniku grāmatā, Aļģimants par to ieinteresējās, bet neviens nevarēja viņam izskaidrot šīs glazūras īpatnības.

"Kopš tā laika es ar to strādāju," viņš smaida. Uz jautājumu, kāpēc ar šo tehnoloģiju strādā tik mazs keramiķu skaits, Patamsis īsi un skaidri atbild, ka visa būtība slēpjas tehnoloģijas sarežģītībā: “Šo glazūru nevar nopirkt, jo neviens to neizgatavo tehnoloģisko īpašību dēļ. Viss jādara pašam: pareizi jāmēra un jānosver, labi jāzina sastāvdaļas un pareizi jāsagatavo dedzināšanai.”

Meistars stāsta, ka šī tehnoloģija ir līdzīga tai, ko ziemā bieži novērojam uz logiem, redzot, kā veidojas salnas raksti jeb leduspuķes, taču, glazējot izstrādājumus ar kristāliem, notiek tieši pretēji - kristāli rodas nevis tad, kad temperatūra pazeminās, bet gan tad, kad tā ir ļoti augsta.

“Procesa laikā nekad nevar paredzēt, kur kristāli augs, kāda izmēra tie būs, kādas tiem būs formas. Reizēm pat gadās, ka neizaug neviens kristāls, bet tieši tas ir interesanti, jo viss ir neparedzami un sarežģīti. Tikai izņemot no cepeškrāsns, redzi, kas iznācis, kur un cik kristāli izveidojušies. Vienīgais, ko zinu skaidri, ir tas, kādā krāsā būs mans izstrādājums," viņš piebilst.

Turklāt A. Patamsis pamana vēl vienu fenomenu: “Darbs ar kristāla glazūru patiešām ir ļoti grūts. Tagad katrs vēlas ieguldīt pēc iespējas mazāk darba un pārdot pēc iespējas vairāk, taču tādiem darinājumiem vairs nav paliekošas vērtības. Šeit ir darbs, liels darbs.”

Ja par izstrādājuma krāsu iespējams vienoties, tad to, kur un kā veidosies kristāli - tas ir atstāts Dieva prātam. “Otra lieta, ko vienmēr uzsveru cilvēkiem, ir tas, ka jebkurš produkts, ko radu, ir vienreizējs. Ne ķīnieši, ne japāņi to nevar atkārtot. Protams, formu var kopēt, bet pašu kristālu izkārtojumu nevar nokopēt. Protams, no tā ir atkarīgas arī cenas,” viņš saka.

Keramiķa studijā var atrast arī diezgan neparastus izstrādājumus - urnas.

Par urnu veidošanu Aļģimants ieinteresējās, aplūkojot cita mākslinieka, kurš arī strādā ar kristāla glazūru, izstrādājumus. “Es redzēju, ka kāds taisa urnas. Domāju, cik interesanti, cik skaisti, varbūt arī man vajadzētu pamēģināt. Un tikai pirms dažiem gadiem Lietuvā, Ķēdaiņos, tika atvērta krematorija. Izdomāju, ka sazināšos ar dibinātājiem - sazvanījāmies un vienojāmies, ka krematorijā taisīsim izstādi,” viņš stāsta.

Šobrīd meistars ir priecīgs, ka arvien vairāk cilvēku sāk novērtēt unikālus produktus. Taču šādu urnu izgatavošana, kas ir dekorēta ar kristāla glazūru, aizņem ievērojami ilgāku laiku nekā citu mākslas darbu izgatavošana. Aļģimants stāsta, ka veidnes izgatavošanai nepieciešama viena diena, un paiet nedēļa, kamēr māls izžūst, pēc tam vēl vismaz diena, kas atvēlēta glazēšanai, līdz beidzot ir pēdējā apdedzināšana.

Atbilstoši darba sarežģītībai arī cena ir atbilstoša - urnas maksā līdz 250 eiro neatkarīgi no tā, vai tās ir mazākas vai lielākas. Viņaprāt, mazāka urna nereti prasa daudz lielāku uzmanību un piepūli. Lielākās urnas sver aptuveni 4 kilogramus.

Mākslinieks stāsta, ka viņa mākslas darbi viņam atgādina dažādus debess ķermeņus, zvaigznes, mākoņus. Ne velti lielākā daļa viņa izstāžu ir saistītas ar debesīm. A. Patamsis stāsta - visticamāk, tas tāpēc, ka radošā iedvesma viņu parasti pārņem naktī, skatoties uz zvaigžņotajām debesīm.

“Nez kāpēc Lietuvā nav pieņemts urnas turēt mājās. Piemēram, Amerikā ļoti bieži mājās var redzēt urnu. Vieni tos liek zemē, citi glabā mājās, trešie izkaisa pelnus un glabā mājās urnu par piemiņu. Citi pat dala pelnus vairākās urnās. Kopumā Lietuvā kremēšana pati par sevi vēl nav tik izplatīta. Tikai tad, kad cilvēki redz, kā viss izskatās, viņi pārliecinās, ka nav ne melnu dūmu, ne kaut kā briesmīga. Gluži pretēji, šāda atvadīšanās ir daudz vienkāršāka. Nav jāredz cilvēks zārkā, un ar zaudējumu ir daudz vieglāk samierināties,” viņš dalās pārdomās.