Piektdiena, 3.maijs

redeem Gints, Uvis

arrow_right_alt Pasaulē

“Pret viņiem izturas kā dzīvniekiem," atklāj skaudras detaļas, kā ieslodzījumā klājas Lukašenko režīma pretiniekiem

© Scanpix

2020. gada septembrī arestētā Baltkrievijas opozīcijas aktīviste Marija Koļesņikova kopš pagājušā gada februāra atrodas valsts cietumā pilnīgā izolācijā. Sievieti nevar sazvanīt,viņa neraksta vēstules, viņu neapciemo ne tuvinieki, ne advokāts, vēsta lrytas.lt.

"Katru dienu es gaidu ziņas... Mēs pat nezinām, vai viņa tiešām ir dzīva," sarunā ar BBC, kas nesen notika Varšavā, sacīja Marijas māsa Tatjana. Viņa jau pusgadu neko nav dzirdējusi par savu māsu.

"Es ceru, ka tas viņu nesalauzīs, bet, protams, tas ietekmē jebkura cilvēka prātu," viņa sacīja. "To var uzskatīt par spīdzināšanu."

Baltkrievijas varas iestādēm turpinot izsekot un aizturēt pirms trim gadiem notikušo milzīgo opozīcijas mītiņu dalībniekus, citi valsts slavenākie politieslodzītie pašlaik tiek turēti "pilnīgas izolācijas apstākļos".

"Es domāju, ka viņi vēlas viņus salauzt psiholoģiski," skaidroja Tatjana, runājot par politieslodzītajiem. "Viņi redz, ka viņi joprojām ir optimistiski un ļoti spēcīgi, tāpēc vēlas lauzt viņu domāšanu."

Koļesņikova bija viena no sieviešu trio, kas pulcēja pūļus protestos visā valstī pēc tam, kad Lukašenka kārtējo reizi sagrozīja vēlēšanu rezultātus.

Protesti pret viltoto balsojumu izraisīja masveida arestus, sišanu un spīdzināšanu, kas tika rūpīgi dokumentēts, taču amatpersonas joprojām kategoriski noliedz notikušo.

Marija izcēlās ne tikai ar saviem īsajiem, blondajiem matiem un spilgti sarkanajām lūpām, bet arī ar nezūdošo smaidu un izaicinoši pozitīvo attieksmi. Tas bija tas, kas lika viņai saplēst savu pasi, kad varas iestādes mēģināja viņu deportēt, un tas noveda pie sievietes aresta.

Pēdējo reizi Tatjana informāciju par savu māsu saņēma 2023. gada 2. februārī, kad saņēma pastkarti no cietuma. Marija rakstīja, ka viņai pietrūkst veco, brīvo dienu, kad viņas mēdza dzert daudz kafijas un apspriest jaunus projektus ar draugiem. Viņa uzzīmēja smaidošu seju un sirdi, apliecinot Tatjanai, ka viņai ir "labi" un ka viņas garastāvoklis ir "priecīgs”. Kopš tā laika nav ziņu.

Lukašneko vairākkārt apgalvojis, ka Baltkrievijā "nav neviena" politieslodzītā, jo kriminālkodeksā šāda panta nav. Tomēr cilvēktiesību organizācija šobrīd nosauc gandrīz 1500 cilvēkus, kas ieslodzīti par miermīlīgu politisko darbību vai uzskatiem. Vienam no nesen atbrīvotajiem organizācijas aktīvistiem pēdējās deviņas dienas bija jāpavada vieninieku kamerā, guļot uz mitras betona grīda.

Aresti nebeidzas pat līdz šai dienai. Kādā sieviešu patversmē Varšavā sieviete vārdā Inga stāstīja, kā divus gadus pēc protestu beigšanās policija ieradās viņu pārmeklēt. Viņi atrada viņas fotogrāfijas drauga tālrunī, tostarp foto vienā no mītiņiem, kurā viņa valkāja sarkanbaltsarkano opozīcijas karogu kā apmetni. "Teica, ka, ja tu esi "politiska", tu to jutīsi," sacīja Inga, atceroties nedēļu, ko viņa pavadīja Okrestinas aizturēšanas centrā Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā. Kamerā ar četrām gultām atradās 14 sievietes. Nebija ne dušas, ne zobu birstes, ne tualetes papīra. "Pret mums izturējās kā pret dzīvniekiem," viņa piebilda. Taču šīs atmiņas viņai neliek raudāt. Viņa atceras, ka viņu pārcēla uz apcietinājumu un saprata, ka visas ieslodzītās viņas kamerā bija tikai sava uzskatu dēļ.

"Pie mums bija valsts televīzija, un viņi runāja tā, it kā nekas slikts nebūtu noticis," sacīja Inga. "Un mēs domājām - kā var teikt, ka viss ir kārtībā, ja cietumā ir tik daudz cilvēku? Es nezināju, ka tik daudz cilvēku ir ieslodzīti. Viņi mūs liek cietumā tikai vārdu dēļ."

Ar mājas arestu notiesātā Inga šā gada sākumā ar aktīvistu palīdzību aizbēga no valsts. Viņa neteica savam dēlam, kur viņa dodas, kamēr nebija drošībā Eiropā. Tagad viņa katru svētdienu piedalās mītiņos Varšavas centrā, dziedot baltkrievu dziesmas, pieminot citus politieslodzītos un skandējot saukļus pret karu, ko viņu valsts palīdz īstenot Ukrainā. Uz mītiņu pulcējas tikai nedaudzi cilvēki, neskatoties uz to, ka Polijā pieaug baltkrievu trimdinieku skaits.

"Manuprāt, tā ir nodevība," saka mītiņu organizatore Anna Fedoronoka. "Ja mēs aizmirstam cilvēkus cietumā, tad mēs viņus nododam. Mēs šeit esam brīvi. Ja mēs nerunāsim, kurš tad to darīs?" vaicāja baltkrieviete.