Somu deputāts: arābu valstīs krīt Berlīnes mūris
Savās pārdomās par situāciju Ziemeļāfrikā dalās Somijas parlamenta deputāts Peka Hāvisto, kas ir arī Somijas Ārlietu ministrijas īpašais sūtnis Āfrikas Ragā un Sudānā, no 2005. līdz 2007. gadam bijis Eiropas Savienības īpašais sūtnis Sudānā, bet pirms tam strādājis ANO institūcijās.
– Kā jūs vērtētu procesus Ziemeļāfrikā?
– No vienas puses, šis domino efekts – sacelšanās, kas sākās Tunisijā, pārsviedās uz Ēģipti, tagad jau nokļuvusi līdz Lībijai un novērojama arī citur arābu pasaulē – šķiet negaidīts. Taču šos procesus sekmēja internets, mobilo tālruņu īsziņas, Al Jazeera, varbūt pat WikiLeaks bija tie, kas sniedza cilvēkiem informāciju un piešķīra drosmi sacelties pret represīvajiem režīmiem. Es procesus, kas notiek Ziemeļāfrikā, varētu salīdzināt ar to, kas Austrumeiropā notika 1991. gadā, arābu valstīs pašlaik notiek kaut kas līdzīgs Berlīnes mūra sagraušanai. Protams, būs nepieciešams laiks, lai šajā reģionā izveidotos jaunas, funkcionējošas sabiedrības, un cerēsim, ka pašreizējo represīvo režīmu vietā stāsies demokrātiskas un liberālas sabiedrības.
– Jūs runājat par demokrātiju, bet šķiet, ka tunisiešu, arī ēģiptiešu galvenā prasība bija dzīves līmeņa uzlabošana.
– Jā, protams, šo valstu lielā problēma ir straujais iedzīvotāju pieaugums, kam netiek līdzi nedz ekonomika, nedz darba tirgus, tādēļ ievērojams skaits jaunu, izglītotu cilvēku ir bez darba. Manuprāt, Eiropai būtu jādomā par jaunu darba vietu radīšanu Āfrikas ziemeļos – pretējā gadījumā, kā jau to novērojām, gaidāms jauns nelegālo ieceļotāju vilnis Itālijā un citās Eiropas valstīs. Ziemeļāfrikā ir iespējams attīstīt saules enerģijas ieguvi, citus alternatīvos enerģijas ieguves veidus, strādāt pie jaunām tehnoloģijām. Ir iespēja līdz šim izolētajā Āfrikā attīstīt interneta sakarus, citus komunikāciju veidus – šādi tiks radītas darba vietas, turklāt Āfrikas valstis integrēsies globālajā ekonomikā.
– Vai šajā jomā Eiropa un konkrēti Somija jau kaut ko reāli dara?
– Jā, mums ir vairākas kompānijas, kas galvenokārt iesaistītas enerģētikas jomā. Taču piekrītu, ka Eiropas Savienība šajā virzienā varētu darboties aktīvāk. ES lielākā kļūda ir tā, ka tā nesaskata Āfrikas valstīs politiskos partnerus. Ekonomika un politika iet roku rokā, un, iespējams, šajā ziņā mums jāņem piemērs no Ķīnas, kas jau daudzu gadu garumā stabilizē savu politisko un ekonomisko klātbūtni Āfrikā. Ķīnas sadarbība ar Āfrikas valstīm ir efektīva, bet mūsu – ne tik efektīva.
– Politiskā partnerība izklausās labi. Taču dažādās Eiropas valstīs ir dažāda attieksme pret to, ar kādiem spēkiem jāveido kontakti. Francijai itin pieņemams šķita Tunisijas prezidenta Ben Alī režīms, Itālija līdz šim sapratusies ar Kadafī ģimeni Lībijā, kamēr Eiropas ziemeļos domā par liberalizāciju.
– Jā, piekrītu. Es pat sacītu, ka Francijas gadījumā, kad līdz pēdējam brīdim Tunisijā tika atbalstīts vecais režīms, to varētu dēvēt par Eiropas (ne)sadarbības traģisko pusi. Šis ir gadījums, kad mēs, eiropieši, piemirstam savas vērtības, par primāro uzskatot tikai stabilitāti. Ekonomiskās intereses – stabila naftas plūsma no Lībijas un dabasgāzes piegādes no Alžīrijas – pašlaik ņem virsroku pār politiskām interesēm, kuru mērķim būtu jābūt Āfrikas valstu postkoloniālās mentalitātes mainīšanai. Manuprāt, lai kas arī nāktu pie varas Lībijā vai Alžīrijā, sadarbība šajās jomās neapstāsies. Atkal minēšu piemēru no vēstures – astoņdesmito gadu nogalē arī Somijā bija daudz cilvēku, kuri baidījās no pārmaiņām Padomju Savienībā, bažījās, ka tās draud ar nestabilitāti. Taču bija arī gados jauni politiķi, kuri atgādināja, ka primārās ir vērtības, kas saistītas ar demokrātiju, un atbalstīja Baltijas valstu cīņu par neatkarību. Tagad procesi, kad cilvēki vairs nevēlas pieņemt varas nodošanu no tēva dēlam, nevēlas, lai tiktu bloķēta informācija, nonākusi arī līdz Lībijai. Pastāv arī problēmas ar skaidri definētu Eiropas ārpolitiku – mani afrikāņu kolēģi, piemēram, bieži ironizē, ka šī ārpolitika visu laiku ir tapšanas stadijā un no Eiropas nevar gaidīt ātru un precīzu reakciju.
– Palūkosimies mazliet uz dienvidiem no Lībijas, uz Sudānu. Vai ir priekšnosacījumi arī tam, lai sāktu ļodzīties Omara el Bašira režīms?
– Viņam ir jātiek galā ar diviem svarīgiem jautājumiem. Viens ir neatkarīgās Dienvidsudānas valsts proklamēšana, kas notiks 9. jūlijā, bet otrs – arābu valstis pārņēmusī protestu kustība. El Baširs ir viens no vecās skolas valstu līderiem, kurš savu amatu ieņem jau vairāk nekā 20 gadus, un ekonomiskā situācija valstī nav tik spoža, lai viņš varētu justies droši. Turklāt Sudānas prezidentam var pārmest to, ka viņš ir zaudējis daļu valsts, pie kam Dienvidsudānas neatkarība ir tieši saistīta ar valdošā režīma nevēlēšanos ievērot līdztiesības principu, ar ziemeļos dzīvojošo sudāniešu diktātu dienvidu iedzīvotājiem.
– Sudānas ekonomiskā situācija ir priekšnosacījums el Bašira gāšanai?
– Sudāna ir viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm, taču tajā dzīvo arī cilvēki, kuriem ir nauda. Naftas ieguve, kurā iesaistījusies Ķīna, strauju attīstību piedzīvojusi pēdējos gados, taču melnā zelta atradnes galvenokārt ir valsts dienvidu daļā. Tomēr, tā kā Dienvidsudānai nav nedz pārstrādes jaudu, nedz eksporta iespēju, domāju, ka abas valsts daļas atradīs kopīgu risinājumu, lai gūtu ienākumus no naftas. Otrs aspekts – ASV ekonomiskās sankcijas varētu tikt atceltas pēc Dienvidsudānas un Dārfūras jautājumu atrisināšanas. Ja tā notiks, tas būs labs impulss ekonomiskajai attīstībai, kuru blokāde pašlaik faktiski iesaldējusi.