28. maijā, kad Krievija atzīmēja Robežsardzes dienu, Krievijas gaisa spēku leitnants Dmitrijs Mišovs nelegāli šķērsoja robežu ar vienu no Baltijas valstīm. 30. maijā viņš Viļņā tikās ar BBC īpašo korespondentu Iļju Barabanovu un paskaidroja, kāpēc nevēlas piedalīties Krievijas agresijā pret Ukrainu, ka jau vairāk nekā gadu mēģinājis pamest Krievijas armiju un ko par to domā militāristi. Dienā, kad tika publicēta šī intervija, Mišovs padevās Lietuvas migrācijas iestādēm.
26 gadus vecais jaunietis Eiropā ir pirmo reizi. Viņš stāsta, ka vakaros staigā pa Viļņu, un ar bažām jautā: “Šeit pasi neprasa, kad ejat uz muzeju?”
“Es esmu Dmitrijs Andrejevičs Mišovs. Pēc dienesta pakāpes leitnants,” viņš lakoniski iepazīstina ar sevi. Viņs dienējis militārajā vienību Nr.44440 mazā pilsētiņā Pleskavas apgabalā, 15. armijas aviācijas brigādē, kas kopš pirmās kara dienas piedalās Krievijas iebrukumā Ukrainā.
24. februāra naktī, kad Vladimirs Putins paziņoja par pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Dmitrijs gulēja kazarmās Baltkrievijā. Viņš pamodās no ziņas, ka viņam jālido uz Gostomeļu netālu no Kijevas. Rezultātā reiss tika atcelts. “Toreiz teica, ka zaudējumu nav, bet jau pirmajā dienā gāja bojā mans klasesbiedrs. Tur pazuda piecas lidmašīnas un divas apkalpes.”
Saprotot, kas gaidāms, Mišovs 2022. gada 21. janvārī bija iesniedzis ziņojumu par atlaišanu no bruņotajiem spēkiem, taču pirms kara sākuma viņam nebija laika doties prom, un viņš nokļuva Baltkrievijā. Dmitrijs stāsta, ka karadarbībā nav piedalījies, nekad nav ielidojis Ukrainas teritorijā, tikai ar helikopteru Mi-26 pārvadājis dažādas kravas Krievijas armijai cauri Baltkrievijas teritorijai. Viņš palika tur līdz 2022. gada aprīlim, kad tika nosūtīts atpakaļ uz nodaļu, lai turpinātu atlaišanas procesu.
Uz BBC žurnālista jautājumu par to, kā Mišovs attiecas pret karu, Dmitrijs atbild:
“Negatīvi. Esmu militārists, man ir jāsargā sava valsts no agresijas. Es nedrīkstu piedalīties, nedrīkstu būt nozieguma līdzdalībnieks. Nez kāpēc viņi mums nekad nepaskaidroja, kāpēc sākās šis karš. Kāpēc mums vajadzētu uzbrukt ukraiņiem un nogalināt tos, iznīcināt pilsētas? To neviens nepaskaidroja. Un pusei ukraiņu, piemēram, ir radinieki Krievijā. Nav līdz galam skaidrs, kāpēc mums viņi jānogalina. Es domāju, ka tas viss tiek darīts tikai, lai saglabātu viena cilvēka, konkrēti Putina, varu. Viņš nolēma šādā veidā vienkārši nostiprināt savu varu.”
Noskaņojums armijā, saka Mišovs, šobrīd ir ļoti atšķirīgs: neliela daļa viņa kolēģu pilnībā atbalsta karu, neliela daļa to nosoda, bet lielākā daļa ir vienkārši neapmierināti ar savu stāvokli, kad viņiem ir jācīnās, saņemot līgumkareivja algu - piloti virsnieki ar visām piemaksām saņem 80-90 tūkstošus rubļu mēnesī, savukārt jauniesaucamajiem valsts tagad sola 204 tūkstošus rubļu mēnesī.
Virsnieka atlaišanas process ievilkās līdz pat pagājušā gada septembrim, taču beigās rīkojums tomēr pienāca. Mišovs visu šo laiku atradās Pleskavas apgabalā un uz kaujas zonu vairs nedevās. Tomēr stāstam nav laimīgu beigu - 21. septembrī Vladimirs Putins izsludināja mobilizāciju Krievijā. Jau 15. oktobrī rīkojumu par Mišova atbrīvošanu no amata atcēla vienības komandieris. Mišovs atlaišanas atcelšanu mēģināja apstrīdēt tiesā, taču neveiksmīgi.
“Es sapratu, ka man nāksies turpināt dienēt,” saka leitnants. Kā sodu par mēģinājumu atkāpties vienības komandieris piedraudēja viņu nosūtīt uz priekšējo līniju kā vienkāršu kājnieku.
“Es biju spiests liecinieku priekšā parakstīties, ka apņemos saņemt ieročus un būt komandējumā tādā un tādā datumā. Tas bija janvāra beigās,” atceras Mišovs. Visu nedēļas nogali leitnants domāja par to, kā rīkoties. “Es nolēmu pārgriezt vēnas,” viņš saka, “ne īpaši stipri, bet pietiekami, lai nokļūtu slimnīcā.”
Bet arī tas nebija risinājums - par izvairīšanos no militārā dienesta pienākumiem, imitējot slimību, miera laikos par to var saņemt arestu līdz sešiem mēnešiem, bet, ja tas notiek mobilizācijas vai karastāvokļa laikā - jau uz laiku no 5 līdz 10 gadiem. Tad Mišovs nolēma bēgt.
Gulēdams slimnīcā, Dmitrijs izlasīja rakstu par Pleskavas iedzīvotāju, kurš šā gada janvārī aizbēga no kara uz Latviju. Latvijas jurists Aleksejs Dimitrovs, komentējot bēgšanu, norādīja, ka ir iespējams saņemt ES aizsardzību un tiesības uz patvērumu, atsakoties veikt militāro dienestu militārā konflikta laikā.
“Es neatteiktos aizstāvēt savu valsti, ja tai draudētu briesmas. Bet es atsakos būt nozieguma dalībnieks,” saka leitnants. “Ja viņi mani piespiestu iesēsties kaujas helikopterā, man būtu bijis jānogalina. Es, visticamāk, būtu atņēmis vairākus desmitus dzīvību, un es to negribu, jo ukraiņi nav mani ienaidnieki.
Vispirms man bija jātiek ārā no Krievijas. Es biju dzirdējis par "Republikas ordeņa" organizāciju. Jaunie virsnieki man teica, ka tie ir atvaļināti virsnieki, kas ir noskaņoti pret Putinu. Pats diez vai būtu ar šo ticis gala, jo slimnīcā nogulēju pusotru mēnesi, man bija novājināts ķermenis. Tie cilvēki, kas palīdzēja, man izveidoja maršrutu, lai robežsargi mani nenoķertu.
Tas bija kā elpot brīvu, tīru un svaigu gaisu," viņš raksturo emocijas pēc robežas šķērsošanas. “Pirms tam es jutu, ka mani nospiež draudi. Es varēju vienkārši nosēdēt cietumā 10 gadus, ja nokļūtu robežsargu rokās.”
Mišovs stāsta, ka militāristu vidū daudzi nesaprot, kas notiek un kāpēc vajadzīgs šis karš: “Viņi nebūtu pret miera noslēgšanu, lai tas viss ātrāk beigtos.” Tomēr tajā pašā laikā viņš stāsta, ka kara apstākļos izdomā arvien jaunas shēmas, kā nopelnīt - piemēram, Aizsardzības ministrija pērn novembrī solīja maksāt 300 000 par katru iznīcināto lidmašīnu, 200 000 par helikopteru, 100 000 par tanku, bet 50 000 par vieglo bruņutehniku.
“Pieņemsim, ka ir bojāts tanks. Uz to vairākas reizes šauj vairāki helikopteri un ložmetējs, katru reizi par nelielu summu apstiprina, ka ir iznīcināta jauna tehnika. Un visiem maksā par vienu tanku,” apraksta leitnants.
Ne ierindas karavīri, ne virsnieki netic televīzijas propagandai, saka Mišovs: “Viņi paši netic, ka mēs cīnāmies par taisnīgu lietu. Ka Ukrainā ir nacisti, fašisti vai ka pret mums tiek gatavots uzbrukums.”
Jautāts par Krievijas armijas gatavību karam, Mišovs atbild:
“Krievija nebija gatava. Neviens no karaspēka neko droši nezināja. Mūs neapgādāja vispār. Puse no helikopteriem nestrādāja, kādam nedarbojās tehnika, nebija raķešu. Patiesībā tas viss ir šovs. Vienību komandieri augšai sniedza ziņojumus, kas neatbilst realitātei. Viņi rēķinājās ar zibenskaru - plāns bija ātri ieņemt Kijivu.”
Kad Krievijas armija atstāja Kijivas apgabalu, atklājās daudzu kara noziegumu pēdas. Mišovs stāsta, ka viņš pats nav bijis kara noziegumu aculiecinieks, bet pārrunājis ziņas ar kolēģiem, kuri uzskata, ka to visu pastrādājušas Krievijas militārpersonas.
Pats pilots pazīst kādu kolēģi, kurš savā helikopterā veda zagtu sadzīves tehniku: “Paziņa veda, tā teikt, trofejas, kas patiesībā ir tikai sadzīves tehnika no Ukrainas, tur bija arī kvadracikli, motocikli.”
Kara laikā pulks, kurā dienēja Mišovs, zaudēja gandrīz 20% helikopteru. “Ja mēs salīdzinām, teiksim, ar Afganistānu, es zinu, ka tur ir 333 pazaudēti helikopteri. Un mums viena gada laikā atkārtojas 10 Afganistānas gadi.”
Virsnieks uzskata, ja Krievijas armijai kaut kā izdosies atrisināt helikopteru problēmu, tad ar kvalificētu pilotu trūkumu tikt galā būs daudz grūtāk. Šāda pilota, kā uz Viļņu aizbēgušā apmācība, ilgst piecus gadus un ir ļoti dārga Krievijas budžetam: “Viņi var savervēt uzbrukuma kājniekus, bet atrast pilotus... Visticamāk, viņi to darīs tāpat kā Vāgners, meklēs, kas jau ir dienējis, pievilinās viņus ar naudu.”
Mišovs pagaidām neplāno nākotni, taču viņš vairs nevēlas dienēt nevienā armijā un plāno “būvēt jaunu dzīvi, iemācīties būt par kādu citu”. Viņš saprot, ka legalizācijas process Eiropas Savienībā nebūs viegls: “Vai nu man jāiet karot, kam es pretojos, un jādara tas, kas ir pretrunā ar manu sirdsapziņa, vai jāsapūst cietumā, vai arī jāmēģina veidot jauna dzīve te. Es domāju, ka labāk ir mēģināt šeit. Pat, ja kaut kas noies greizi, tas ir labāk, nekā turpināt atrasties Krievijā.”
