Otrdiena, 6.jūnijs

redeem Ardis, Ingrīda

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Pasaulē

Kasparovs: Lielākā daļa krievu neuztver Rietumu vērtības

© Ekrānuzņēmums no TV24

“Es biju pirmais PSRS sportists, kurš atteicās startēt zem PSRS karoga. 1990. gada septembrī pieprasīju, lai pasaules čempionātā šahā varu startēt zem Krievijas trikolora. Tā nu ir sanācis, ka esmu viens no pirmajiem, kas tagad propagandē arī jauno balti-zili-balto Krievijas karogu,” intervijā TV24 raidījumam “Globuss” teic Kremļa kritiķis, opozīcijas aktīvists, šaha lielmeistars Garijs Kasparovs.

“1990. gada septembrī spēlēju ar Anatoliju Karpovu pasaules čempionātā šahā - viņš zem PSRS, bet es zem Krievijas karoga, kas tolaik vēl nebija valsts karogs. Un šodien kaut kā atkal, man acīmredzot ir tāds liktenis. Esmu viens no pirmajiem, kas propagandē jauno balti-zili-balto Krievijas karogu. Taču šajā gadījumā tā pat nav vēsturiska tradīcija. Kopš Krievijas pilna mēroga agresijas sākuma pagājušā gada februārī daudzi Krievijas aktīvisti, kas izgāja protestos - no Rīgas līdz Sanfrancisko - it kā spontāni pacēla šo balti-zili-balto karogu. Internetā varējāt redzēt, ka ideja patiesībā bija nodzēst sarkano svītru, tur bija pat roka, kas to svītru dzēsa. Motivācija ir vienkārša. Jaunajā Krievijas karogā nedrīkst būt asins krāsa pēc tik daudzu noziegumu veikšanas Ukrainā. Un tā tas iegājās. Tā bija spontāna iniciatīva,” stāsta Kasparovs.

Tikai vēlāk, pētot vēsturiskas grāmatas, izrādījies, ka balti-zili-baltās krāsas bija Novgorodas Republikas krāsas. „Tās bija 15. gadsimta beigas, un tā bija pēdējā demokrātiskā Krievijas republika. Tāda vēsturiska paralēle un laiku saikne, kas, cerams, padarīs šo balti-zili-balto karogu par jaunās Krievijas karogu.”

Kad šis jaunais karogs plīvos virs Kremļa, un vienlaikus mainīs tautas domāšanu? “Ar domāšanu nav tik vienkārši, to nevar mainīt uzreiz. Teikšu pragmatiski. Lielākā daļa krievu neuztver un varbūt pat tuvākajā nākotnē neuztvers Rietumu vērtības, tā teikt, ar sirdi. Viņi tās uztvers caur vēderu... Tas ir ļoti svarīgi, jo pēc 1991. gada norisinājās Krievijas integrācijas process pasaules ekonomikā. Jau atkal - izvēloties starp Ķīnas provinci un Eiropas ceļu - domāju, ka lielākā daļa par spīti kompromisiem tomēr noslieksies Eiropas virzienā. Domāju, ka militārs ģeopolitisks zaudējums, kā tas jau bieži noticis Krievijas vēsturē - arī ir tā atzīme, kas maina situāciju sabiedrībā. Būs acīmredzams, ka impērijas ideja ir mīts. Tā vairs nestrādā, un jāmeklē kas cits. Te rodas vēsturiska iespēja. Tā nav garantēta, bet tā ir iespēja pārveidot Krieviju par konfederācijas tipa parlamentāru republiku.”