Pirmdiena, 27.marts

redeem Gustavs, Gusts, Tālrīts

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Pasaulē

Britu finanšu eksperts: "Ne visas valstis ievēro vienādi augstus sankciju standartus"

© pixabay.com

Sankcijas ir process, kas iedarbojas samērā lēni, turklāt sankcijas nav mūris, tās ir kā tīkls, kam vienmēr kaut kas tiks cauri - svarīgi ir tas, cik lieli ir caurumi šajā tīklā, intervijā aģentūrai LETA izteicās Lielbritānijas aizsardzības un drošības domnīcas RUSI Finanšu noziegumu un drošības centra direktors Toms Kītings. Viņš uzsvēra, ka, lai sankcijas pret Krieviju būtu efektīvas, visām 27 Eiropas Savienības (ES) valstīm būtu jāuztur tikpat augsti standarti kā Latvijai, bet tā tas diemžēl šobrīd nav.

Vaicāts, vai ieviestās sankcijas pret Krieviju sniedz reālu rezultātu, britu eksperts vēsta: "

Ja uzdosiet šo jautājumu tūkstotim cilvēku, saņemsiet tūkstoti dažādu atbilžu. Vēsturiski attieksme pret sankcijām ir ļoti daudzveidīga. Cilvēki pieminēs sankcijas pret Irānu, kas šo valsti piespieda sēsties pie sarunu galda, tas pats notika ar Lībiju, taču tajā pašā laikā sankcijas pret Krieviju 2014.gadā pēc Krimas anektēšanas... Nu ko tad tās sasniedza - tās nesasniedza neko. Arī sankciju draudi Krievijai pirms gada neko nesasniedza, viņi tik un tā iebruka. Manuprāt, tas, kas pavisam slikti padodas politiķiem, ir skaidrošana, kāpēc tās sankcijas ir vajadzīgas, ko ar tām plānojam panākt. Šo sankciju gadījumā mērķis ir samazināt Krievijas spēju apgādāt savus bruņotos spēkus. Tāpēc sankcijas, piemēram, skar elektroniku.

Temps, kādā sankcijas iedarbosies, būs diezgan lēns. Nav tā, ka ieslēdzam slēdzi un situācija uzreiz izmainās. Kopumā varam teikt, ka sankcijas strādā, jo tās samazina Krievijas pieeju ārvalstu finansējumam - gan enerģijas tirdzniecības apjomu samazināšana, gan pieejas samazināšana tehniskajiem komponentiem, gan Centrālās bankas līdzekļu iesaldēšana - tas viss kopā strādā, bet tas ir darbs, kas vēl tikai rit. Darbs, kas mums ir jāturpina. Tieši tāpēc arī mums ir svarīgi noturēt to sabiedrības uzmanības lokā, jo spiediens ir nepieciešams bez pārtraukuma.

ES sankciju sakarā dara patiešām daudz, nupat mums jau ir desmitā sankciju pakete - un, ja vajadzēs, tad būs arī vienpadsmitā un divpadsmitā -, bet Briselei ir arī jāatgriežas pie pašām pirmajām paketēm, lai pārliecinātos, ka tās patiešām ir izmantotas, cik vien iespējams efektīvi."

Komentējot Latvijā bieži dzirdēto, ka ar sankcijām mēs ienaidnieku tikai iepļaukājam, mēs nesitam. Karš ilgst jau gadu, un Ukrainai ir šo laiku jāizdzīvo, gaidot, kad beidzot sankcijas sāks patiešām sist. Vai esam pietiekami nopietni, Toms Kītings stāsta: "Latvija noteikti ir pietiekami nopietna. No valstīm, kurās esam viesojušies, jūs esat visapņēmīgākie. Un apņēmīgākie ne tikai vārdos, bet arī darbos. Nebija tādu jautājumu, uz kuriem cilvēki, ar kuriem šeit tikāmies, nevarētu mums atbildēt. Protams, visi gribētu vēl stingrāku pieeju un Latvija vēlētos redzēt sišanu, nevis iepļaukāšanu. Bet gribu uzsvērt, ka ES ir apņēmīga, tā ir palikusi vienota, turklāt vienota jau daudz ilgāku laiku, nekā daudzi gaidīja. Ļoti pozitīvs fakts ir tas, ka arī desmitā sankciju pakete tiek pieņemta vienprātīgi.

Jautājums gan ir par ko citu. Ja Latvija pilnībā īsteno šīs sankcijas, tad kā ar to veicas citās ES valstīs? Lai sankcijas būtu efektīvas, visām 27 valstīm ir jābūt vienlīdz augstā līmenī, bet tas tā nebūt nav. Dažādās valstīs ir dažādi likumi, atšķirīga politiskā griba, atšķirīgas saites ar Krievijas ekonomiku.

Vēl cita lieta - ja mēs būtu jau pirms gada izdarījuši kārtīgu sitienu Krievijai, un es domāju kārtīgu - enerģijas iepirkumu pārtraukšanu, visu -, tas noteikti Eiropas ekonomikām nodarītu ļoti lielu kaitējumu - gaismas izdzistu, rūpnīcas tiktu slēgtas. Un ir gandrīz pilnīgi skaidrs, ka tas novestu pie atbalsta trūkuma sabiedrībā. Līderiem bija jāspēj balansēt - jābūt stingriem no vienas puses, bet vienlaikus arī jānodrošinās, ka sabiedrība turpina šo politiku atbalstīt un pieņem negatīvās sekas, ar kurām iedzīvotāji saskaras, - kā enerģijas vai pārtikas cenu kāpums, kuru mēs akceptējam, apzinoties, ka tik izmaksā atbalsts Ukrainai. Domāju, ka tad, ja mēs pagājušā gada februārī vai martā paši būtu piedzīvojuši strauju krīzi, tad Rietumiem būtu daudz vairāk problēmu. Tika izvēlēta balansēšanas pieeja, es to tā nosauktu."

"