Nepilnus divus mēnešus pēc tam, kad Tūnisijā sākās pirmie pret prezidentu Zinelabidinu Ben Alī vērstie protesti, nopietnas izmaiņas skārušas visu arābu pasauli. Jau nedēļu turpinās protesta akcijas Ēģiptē, kritusi valdība Jordānijā, aktivizējušās opozīcijas kustības Jemenā, Alžīrijā, Sudānā, par tautas neapmierinātību ziņas pienāk pat no autoritatīvajām Sīrijas un Lībijas un nosacīti stabilās Marokas.
Visus šos protestus vieno tas, ka cilvēki pirmām kārtām nav apmierināti ar ekonomisko situāciju – runas par vārda brīvību, demokrātiskām vēlēšanām vai, piemēram, islāma revolūciju pagaidām palikušas otrajā plānā.
Bez nākotnes
"Par demonstrantu mērķi kļuvuši valdošie režīmi un to līderi, taču patiesībā šo protestu cēlonis ir neticība nākotnei. Par Ēģiptes demonstrāciju simbolu, piemēram, varētu kļūt jauns vīrietis ar universitātes izglītību, kurš nekādi nespēj atrast darbu, vai sieviete, kura nespēj pabarot savus bērnus," sarunā ar AP saka Kuveitas Stratēģisko pētījumu centra direktors Sami Alfaradžs. Protams, ka uzvelt ekonomiskās problēmas (minētajās valstīs ievērojams skaits iedzīvotāju dzīvo zem oficiālā nabadzības sliekšņa jeb 2 dolāriem dienā) tikai globālajai ekonomiskajai krīzei vai, piemēram, straujajam iedzīvotāju skaita pieaugumam nebūtu īsti pareizi.
Par situāciju atbildīgi valdošie režīmi, kas, desmitgadēm ilgi atrodoties pie varas, piekopuši kroplīgu ekonomisko politiku, kuras rezultātā lielākā daļa valsts iedzīvotāju neredz nekādas perspektīvas un ar dzīvi apmierināts ir tikai politiskajai elitei pietuvinātais ļaužu slānis. Piemēram, tās pašas Ēģiptes valdības paziņojumi par jaunu darba vietu radīšanu pārsvarā aprobežojās ar to, ka viesnīcās darbs, kuru itin labi varētu paveikt viens cilvēks, tika uzticēts četriem vai pieciem darbiniekiem. Līdz ar to katrs no viņiem algā saņēma četras vai piecas reizes mazāk, nekā būtu normāla alga, un cerēja uz tūristu dzeramnaudām.
Redzot, ka ūdens sācis smelties mutē, Tūnisijas prezidents Z. Ben Alī pāris dienas pirms savas bēgšanas solīja divu gadu laikā izveidot 300 000 jaunu darba vietu. Tūnisiešu demonstrantiem pietika veselā saprāta viņam nenoticēt, taču nav īsti skaidrs, kā ekonomiku grasās atdzīvināt jaunā valdība, kurā ir virkne Z. en Alī savulaik pietuvinātu personu. Par tautiešu skarbajiem dzīves apstākļiem tikai naktī uz sestdienu, kad demonstranti no Kairas ielām jau bija patriekuši policiju ar visām asaru gāzes granātām un ūdens lielgabaliem, kā arī aizdedzinājuši valdošās Nacionāli demokrātiskās partijas štāba mītni, atcerējās arī Ēģiptes prezidents Hosnī Mubaraks. Tiesa, viņa runa bija vispārīga un solījumi nekonkrēti...
Glābj, kas glābjams
Izlēmīgāk rīkojušies vairāku citu arābu valstu līderi, kuri vēl saglabā cerības, ka protesti viņu valstīs nekļūs masveidīgi. Piemēram, Arābijas pussalas nabadzīgākās valsts Jemenas prezidents Alī Abdulla Salehs pēc Sanā un Adenā notikušajiem protestiem pavēstījis, ka uz pusi samazina ienākuma nodokli, un solījis, ka valdība kontrolēs, lai nepieaugtu tādu preču kā maizes vai rīsa cenas. 32 gadus pie varas esošais A. Salehs arī apgalvojis, ka neplāno varu nodot dēla Ahmeda rokās un pat demonstrējis labās gribas žestu, no cietuma atbrīvojot vairākus desmitus politieslodzīto ar cilvēktiesību aizstāvi Tavakulu Karmanu priekšgalā. Tomēr šķiet, ka prezidents nav īsti pārliecināts, vai ar to pietiks, tādēļ pie viena paaugstinājis algas valsts iestādēs strādājošajiem un bruņoto spēku karavīriem – lai kritiskā brīdī nodrošinātos ar viņu atbalstu.
Vakar Al Jazeera vēstīja par Jordānijas premjera Samira Rifaja demisiju. Pagājušās nedēļas nogalē vairāki tūkstoši demonstrantu izgāja galvaspilsētas Ammānas ielās, pieprasot viņa atkāpšanos un vainojot premjeru cenu un bezdarba pieaugumā. S. Rifajs atbildējis ar solījumu veikt ekonomiskas reformas (nav gan skaidrs – kādas) un valsts budžetā atrast 550 miljonus dolāru, kas tiks novirzīti rīsa, cukura un gaļas cenu noturēšanai līdzšinējā līmenī. Subsīdijas paredzētas arī sašķidrinātās gāzes ražotājiem. Situācija Jordānijā gan atšķiras no Tūnisijas vai Ēģiptes – lielākā daļa tautas nav noskaņota pret karali Abdullu II, un ļoti iespējams, ka pēc pārkārtojumiem valdībā protesti, vismaz uz laiku, pierims, jo monarhijas gāšanas ideja Jordānijā nav populāra.
Sīrija nebaidās
Tas pats attiecas uz Maroku, savukārt Alžīrijā tradicionāli bijusi ļoti spēcīga islāmistu ietekme, un politiskie analītiķi bažījas, ka šajā valstī tieši radikālā islāma piekritēji varētu uzstāties kā nemieru galvenais virzītājspēks. Pagaidām nosacīti stabila situācija saglabājas Lībijā un Sīrijā. Sīrijas prezidents Baširs Asads šonedēļ izdevumam The Wall Street Journal sniegtā intervijā uzsvēris, ka Tūnisijas un Ēģiptes problēmas lielā mērā izskaidrojamas ar šo valstu un to līderu ciešo saistību ar ASV. Tomēr pat B. Asads paziņojis, ka tuvākajā laikā plāno turpināt ekonomiskās reformas valstī, kura pēdējo gadu laikā jau atteikusies no daļas padomju stila sociālisma mantojuma.
Nabadzība, bezdarbs un vispārējā recesija – tā pašreizējās arābu pasaules problēmas raksturojis Arābu līgas vadītājs Amrs Mussa, kurš aicinājis arābus uz "renesansi", jaunu darba vietu veidošanu un sabiedrībā valdošo problēmu risināšanu. Taču pateikt ir vieglāk, nekā izdarīt, jo skaidras receptes, kā mainīt situāciju un, piemēram, to pašu Ēģipti pārvērst par ekonomiski plaukstošu valsti, šķiet, nevienam nav. Taču vērā ņemama būtu SVF Tuvo Austrumu un Āzijas nodaļas direktora Masūda Ahmeda ideja, kas izskanēja nesenā Davosas foruma laikā, – visa izglītības sistēma reģionā jāpārkārto tā, lai universitātes beidzēji necerētu uz darbu valsts sektorā, bet paši dinamiski attīstītu privāto sektoru.