Kāpēc Vācija nespēja pieņemt lēmumu par "Leopard" tanku sūtīšanu uz Ukrainu?

Starptautiskie eksperti ir vienisprātis: Vācijas atturīgā nostāja attiecībā uz kaujas ieroču piegādi Ukrainai ir meklējama tās vēsturē - pagājušā gadsimta 30.gados dzimušajā fašismā un nacistu izraisītajā Otrajā pasaules karā. Kara radītā trauma ir dziļi iesakņojusies vācu psiholoģijā un radījusi vainas apziņu, vispirms jau pret PSRS, ar to primāri saprotot Krieviju. Līdz ar to vācu sabiedrība līdz pat pēdējam brīdim ir bijusi ļoti pacifistiski noskaņota un dzīvojusi ilūzijā, ka jebkurš slikts miers ir labāks par karu, vēsta aģentūra LETA.

Kā rāda aptaujas, teju puse vāciešu nevēlas, lai Vācija sūtītu tankus uz Ukrainu. Tas ir saistīts gan ar pēdējos 80 gados vāciešos iesakņojušos pacifistisko pārliecību, gan ar nevēlēšanos atkārtot vēsturi un iejaukties militāros konfliktos. Dominējošā noskaņa Vācijā ir šāda: mēs nekad vairs nebūsim agresori un nerisināsim konfliktu militārā ceļā. Tiesa, kā norādījis publicists Timotijs Gartons Ešs, ir vēsturiski brīži, kad tieši militāra neiejaukšanās un pārprasts pacifisms var būt liels ļaunums, kas nevis aptur, bet eskalē konfliktu.

Savukārt "Washington Post" raksta: "Vāciešu nostāju šajā jautājumā, protams, dziļi ietekmē vēsture. Otrā pasaules kara trauma un kolektīvais kauna un vainas komplekss, kas tam sekoja, gadu desmitiem ir ietekmējis politikas veidotājus Berlīnē, uzsverot kvazipacifisma politiku un pieeju Austrumeiropai un Krievijai, kas nes sevī apziņu par nacistu pagātnes grēkiem."

Līdzīgas pārdomas laikrakstam "The Financial Times" paudusi amerikāņu filozofe Sjūzena Neimana, kuras grāmatā "Mācīšanās no vāciešiem" šī valsts slavēta kā paraugs pagātnes pārvērtēšanai. Taču, kā atzīst Neimana, viņa ir pārskatījusi dažus no saviem iepriekšējiem secinājumiem pēc tam, kad novērojusi, viņasprāt, Vācijas nepareizo reakciju uz nesenām krīzēm, tostarp karu Ukrainā. "Būtībā es domāju, ka vācu attieksme ir sarežģīts vainas un baiļu sajaukuma rezultāts," laikrakstam norādīja filozofe.

"Es domāju, ka mūsdienu Vācija joprojām ir politisks un psiholoģisks rezultāts tam, kā Vācijas sabiedrība centās pārvarēt nacistu pagātni," laikrakstam savukārt atzīst Vācijā jau desmit gadus dzīvojošais ukraiņu vēsturnieks Andrijs Portnovs. Laikraksts vēsta, ka tādējādi psiholoģiski tieši tanku nosūtīšana uz Ukrainu lielai daļai vāciešu "bija īpaši grūti šķērsojama līnija".

Amerikas Vācijas padomes prezidents Stīvens E. Sokols par sabiedriskās domas aptaujām, kas liecina, ka puse vāciešu nevēlas sūtīt tankus, laikrakstam "The New York Times" (NYT) norādījis, ka vāciešu nevēlēšanos var rezumēt vienā vārdā - "vēsture". "Vācieši vēlas, lai viņus uztvertu kā partnerus, nevis agresorus, un viņi ir īpaši jutīgi pret ieroču piegādi reģionos, kur vācu ieroči vēsturiski tika izmantoti miljoniem cilvēku nogalināšanai," sacīja Sokols.

Savukārt Vācijas Starptautisko un drošības lietu institūta analītiķe Klaudija Majora NYT skaidroja, ka vācieši dzīvo ar "vainas pilnām atmiņām" pret Padomju Savienību, kuru identificē ar Krieviju. Pat pēc Berlīnes mūra krišanas 1989.gadā, stāsta Majora, vācieši savu vainu saistīja ar Krieviju kā PSRS pēcteci, nevis ar citām jaunajām postpadomju valstīm, piemēram, Ukrainu un Baltkrieviju, kur nacisti nogalināja vēl vairāk cilvēku. "Mēs sakām, ka nodarījām tik daudz ļauna Padomju Savienībai, ka nevaram to darīt atkal, taču mēs to identificējam ar Krieviju un aizmirstam, ka Ukraina šobrīd piedzīvo daudz ko ļaunāku," secina Majora.