Aculiecinieks no Bohorodičnes: Atbrīvošanas brīdī visā ciemā dzīvi bija palikuši tikai divi iedzīvotāji

 
©Ekrānuzņēmums/FB

Pretuzbrukuma gaitā atbrīvotajās apdzīvotajās vietās atklājusies līdzīga postaža kā Bučā un Irpiņā: spīdzināšanas kambari, masu kapi un līķi zem klajas debess. Tā ir sistēma, nevis izņēmumi, raksta aculiecinieks.

Oleksijs Kašporovskis (Олексій Кашпоровський) ir viens no tiem Ukrainas kareivjiem, kas karo priekšējās līnijās. Ar viņa atļauju pārpublicējam piezīmes, tulkojusi Jana Streļeca.

“Virs Bohorodičnes (Богородичне) Kramatorskas rajonā atkal plīvo Ukrainas karogs. To mastā uzvilka 81. atsevišķās aeromobilās brigādes desantnieki. Krievi tā laidās, ka atstāja uz plīts pusvārītus makaronus. Un kaudzi ieroču un munīcijas. Un ekskrementus. Ekskrementu čupas. Viņi ķēzījās visur — skolā, kurā dzīvoja, mājās un pat vietējā klostera baznīcā. Baznīcā viņi ierīkoja ateju tieši aiz altāra.

Ciemā, par kuru noritēja sīvas kaujas, puiši atrada mūsu karavīru ķermeņus — bez galvām un bez apaviem. Un piecus civiliedzīvotāju līķus. Ciemā palikuši tikai divi iedzīvotāji — sešdesmitgadīgais Mikola un viņa mamma, 92 gadus vecā Ņina Iļjinična. Tikai viņi divatā pārdzīvojuši okupāciju. Dzīvo mazmazītiņā būdiņā, nepārspīlējot — ne vairāk par 8 kvadrātmetriem. Kādreiz te bija kaut kāds šķūnis, bet tagad — teju vienīgā nosacīti veselā Bohorodičnes ēka. Visas pārējās sagrautas.

Ieraudzījusi karavīrus, Ņina Iļjinična sāk ņemties, ar ko gan mūs pacienāt. “Ai, es jums tūlīt kartupeļus sarakšu! Koļa, varbūt zosi? Tūlīt noplūkšu!” — mazā večiņa vienlaikus runā gan ar mums, gan ar dēlu. “Nav zosu, tikai divas palikušas! Visas krievi atņēma!” — Mikola kliedz par atbildi. “Nu es par ko — vienu viņiem nokausim, otru atstāsim sev! Un viņi pieminēs Vasju…” — uzstāj večiņa. Es aizgriežos, jo acīs saskrej asaras.

Vasja bija Ņinas Iļjiničnas vecākais dēls, Mikolas brālis. Krievi viņu nošāva. Un arī viņa sievu. Mikola abus apglabāja uzkalniņā aiz mājas. “Es esmu parasts, bet viņš bija gudrs, divas augstākās!” — Mikola stāsta par brāli. Un tūlīt aicina kaut kur drupu malā: “Nāc, es tev granātas iedošu, es noņēmu!” Viņš runā par paštaisītām sprāgstošām lamatām, ko parasti izgatavo no rokasgranātas, kam piesieta makšķeraukla. “Vai jūs “razķaškas” paši aizvācat?” — brīnos par vīra bezrūpību. “Nu bet es taču pats viņas uztaisīju un tiem miglumērkaķiem izliku! Ja mamma nebūtu uz gultas, pats pie viņiem ar granātu aizietu… Viņi taču nogalināja manu brāli!” — mēģinot pats sevi pārkliegt, saka Mikola. “Es esmu patriots, saproti? Te ir mana zeme! Un šitie miglumērkaķi atnāca un nošāva manu brāli un viņa sievu.”

Pussagrautā klostera teritorijā stipri smird. Krievu zem koka tā vienkārši pamestas beigtas kazas paliekas. Apkārt — kaudze ar izšautām pārnēsājamo rokas granātmetēju caurulēm un sasisti ķieģeļi. Netālu mētājas zvanu torņa jumols — nokrita pēc tam, kad krievu aviobumba trāpīja klosterim. Virs pašas baznīcas jau plīvo Ukrainas karogs. Sākumā puiši gribēja to izkārt virs torņa, taču tur nevarēja tikt. Krievi dzīvoja klostera baznīcā un uzglabāja tur munīciju. Bēgot prom, aizdedzināja. Laikam gan cerēja, ka tas viss uzies gaisā. Bet tā nenotika, un desantnieki ieguva ievērojamu arsenālu. No baznīcas krievi nospēra visas ikonas. Un apķēzīja visu, ko vien varēja. Aiz galvenajiem altāra vārtiem vienkārši ierīkoja ateju.

Tieši tāpat ar fekālijām pieķēzīta skola, kurā atradās krievu vienības. Ēdiena paliekas, pornogrāfiskas kārtis, pamesti ieroči un munīcija — šī vieta drīzāk atgādina bomžu mītni kanālmalā. Stūrī “otrās armijas pasaulē” kareivji ierīkojuši “mīlestības alkovu” — uz grīdas daži matrači, roku krēms un krievu pornožurnāli. Man šķita, ka tādus jau savus 20 gadus kā nedrukā.

Skolas pagalmā mūsējie baro vietējos kaķus ar krievu armijas konserviem. Kaķīši laimīgi murrā un trinas gar kājām. Kaķi arī priecīgi, ka Bohorodičinā atgriezušies cilvēki. Īsti cilvēki.

Atpakaļceļā mūs atkal panāca Mikola. Un brutāli piespieda karavīrus paņemt trīslitreni ar medu. Šī nakts, domājams, Bohorodičinē būs pa ilgiem laikiem patiešām klusa.”

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums
no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par projekta "Ziņojums par stāvokli Ukrainā" saturu atbild SIA "Mediju nams".
#SIF_MAF2022

ZIŅOJUMS PAR STĀVOKLI UKRAINĀ: interneta raidījumu, reportāžu un mediju rakstu cikls par situāciju Ukrainā un ar to saistītajiem jautājumiem ziņu portālā “nra.lv” un drukātajā žurnālā “Vakara Ziņas”. Tas iekļaus regulāras reportāžas un video no pašas Ukrainas teritorijas un Ukrainas pierobežas, kā arī Latvijas. Tiks atspoguļota un analizēta karadarbība, Latvijas un citu valstu atbalsts, postījumu novēršana un mēģinājumi atjaunot mierīgu dzīvi, atbalsts bēgļiem, humānā un militārā palīdzība, kā arī analizēta ietekme uz situāciju Latvijā, tās ekonomiku un politiku.