Latviešu karotājs no Harkivas frontes: Izcili palīdzēja Latvijas dotās sešas haubices, kas mums pienāca tieši pirms pretuzbrukuma!

Masīvajā pretuzbrukumā no Harkivas apgabala uz Donbasa pusi Ukrainas Bruņoto spēku sastāvā piedalās daudzi brīvprātīgie no Baltijas, Eiropas, Kaukāza un pat Dienvidamerikas — izrādās, ka viņiem lieliski noderējušas sešas pašgājējhaubices, kuras pirms mēneša nodeva Latvija.

No daudzajiem karotājiem Internacionālajā leģionā un citās līdzīgās Ukrainas Bruņoto spēku vienībās, kuru sastāvā dienē ārzemnieki, gandrīz visi piedalās kaujas darbībās anonīmā veidā — fotogrāfijās viņi redzami tikai no mugurpuses vai ar lakatiem, balaklavām ap seju. Soctīklos pazīstami ar segvārdiem “Dņipro Spoks”, “Jenots” un tamlīdzīgi. Tie nedaudzie, kuri izvēlas karot publiski, lielākoties to dara tāpēc, lai vairotu atbalstītājus pašu mājās — zināmākie publiskie karotāji no Latvijas ir Juris Ulmanis un Gundars Kalve, kam nesen pievienojies Atvars Aniņš. Viņš regulāri publicē savus piedzīvojumus no frontes un tās aizmugures, šoreiz sakot paldies dzimtenei par laikus nosūtītajām sešām haubicēm un aprakstot, kāds ir to efekts darbībā.

“Tātad esam atpakaļ bāzē. Visi. Pirms aizbraukšanas atsveicināmies no ukraiņu artilāristiem. Sāk parādīties tāda neparasta un patīkama sajūta — iespējams, ir piedzimuši ieroču brāļi. Pa ceļam dabūjam trofejas, munīciju, ap 40 RPG (reaktīvās granātas — red.) lādiņiem un vēl šo to. Iebraucam bāzē — dzirdam ovācijas: mēs esam atgriezušies pēdējie. Visi ir atgriezušies arī no pārējām [kaujas] grupām. Jautri sveicināmies, jokojam, ka joprojām dzīvi.

Kolumbieši bija saņēmuši gūstekņus — virsnieku un divus karavīrus. Ar gūstekņiem ir interesanti — tādus vienmēr saņems vairāk, ja komandieris par tiem piesolīs bonusus: brīvdienas, prēmiju, vai arī vienkārši cilvēciski palūgs, ka vajag. Jo šādus gūstekņus apmaina pret savējiem, ko savukārt sagrābuši krievi.

Sešas Latvijas haubices uz kāpurķēdēm nonāca [Ukrainā] īsi pirms Harkivas operācijas sākuma. To nozīmi nevar nepārvērtēt. Līdz 30 km attālumā trāpa precīzi ar pirmo vai otri šāvienu. Kur trāpa, tur 50 metru rādiusā visu nopļauj. Viena no haubicēm ir īpaši precīza — tāds “latviešu mini HiMARS”. Pēc šo ieroču šāvieniem pie pretiniekiem paliek tikai klusums — vairs nav, kam atbildēt. Pēc tāda trāpījuma priekšējie mūsējie bez traucēkļiem brauc tālāk. Zvans artilēristiem ir kā zvans stipram draugam, kurš vienmēr palīdz, ja atradīsies 30 km rādiusā.

Mūsu [apakšvienības] uzdevums bija sargāt artilēriju, un viņi šāva daudz. Uzbrukums viegli vēlās uz priekšu. Palūdzu pārējiem, lai atsūta video par precīzajiem trāpījumiem — cerams, ka sanāks,” raksta Atvars Aniņš, nonācis atpūtā aizmugurē pēc tam, kad izdarīta paredzētā apakšvienību rotācija.