Tiešs tēmējums pa viņu auto, evakuējoties no Mariupoles, tētim atņēma labo roku, mammai abas kājas, bet abiem kopā – pašu dārgāko – sešgadīgo meitiņu Elizabeti. Tāds ir pirmās karā Ukrainā cietušās ģimenes stāsts, kura sākusi rehabilitāciju Latvijā – nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari". Amputēto locekļu vietā viņiem gatavo protēzes. Bet, lai mēģinātu mazināt bērna zaudējuma sāpes, tiks piesaistīti militārie psihologi, vēsta lsm.lv.
"Braucām, un mūs apšaudīja ar mīnmetēju, bērns gāja bojā. Sievai norāva abas kājas, man roku. Nokļuvām uzreiz slimnīcā, kur mūs operēja. Operēja pagrabā, bez gaismas, bez ūdens. 12 dienas tur nogulējām, Mariupolē," stāstīja Sergejs Siņeļņikovs.
Smagi ievainoti, nav varējuši pat atvadīties no savas Elizabetes. Bērnu apglabāja radinieki. Sergejs pats ir ārsts. Terapeits ar 42 gadu stāžu. Viņš strādāja Mariupoles pilsētas 3. slimnīcā. Elizabete ir viņa sievas meita, bet Sergejs saka - meitenīte bija abu bērns.
"Nevar aizmirst nāvi. Ar sievu strādā profesionāls psihologs. Ārsti palīdz. Ir ļoti smagi," stāstīja Sergejs.
Manuža, Donecka, Makijivka, ceļš uz Rīgu bijis garš, jo viņi pārvesti uz vairākām krievu kontrolētām teritorijām. Taču izdevies izbēgt bez filtrācijas nometnes. Tālāk brīvprātīgie organizēja transportu uz Rīgu.
"Mūsu draugi ar neatliekamo palīdzību mūs no pašas robežas atveda uz Rīgu, te mēs traumatoloģijā 12 dienas nogulējām, vēlreiz operēja, un tagad atveda uz Vaivariem. Te visi tik labi izturas pret mums," stāstīja Sergejs.
Ļoti daudz palīdzot brīvprātīgie. Ārsts gatavojas palikt Latvijā.
"Mums apsolīja bezmaksas protēzes. Sola kaut kādu dzīvesvietu.
Es esmu ārsts, varēšu strādāt un dot labumu sabiedrībai. Tāpēc mēs kā bēgļi pieteicāmies Latvijas pilsonībai, un mums neatteica," vīrietis norāda.