"Bez brīvprātīgo atbalsta mēs karotu pliki"; Ukrainas aizstāvji no Latvijas stāsta par pieredzēto
11 Latvijas iedzīvotāji ir pievienojušies Ukrainas aizstāvjiem. Latvijas Radio raidījuma "Atvērtie faili" viņi stāsta par savu ekipējumu un pieredzēto Ukrainā.
Latvijas Radio tikās ar četriem aizstāvjiem: rīdzinieku, sauktu par Leiti, Venti Rāviņu no Bauskas, Gundaru Kalvi no Jēkabpils puses un rīdzinieku, sauktu par Jenotu.
Vaicāts par ekipējumu, Gundars Kalve pastāstīja: “Jā, nu, ieradāmies mēs ar tādām drēbītēm, kādi atbraucām no mājām, apģērbti mēs tikām mūsu bataljonā, kas ir “Karpatskaja Sič”, nedaudz labāk, bet arī ne pilnā komplektācijā. Bruņu vestes mēs dabūjām pēdējā dienā, jau izbraucot uz pozīcijām uz Irpiņu no latviešu voluntieriem, kuri tieši tajā dienā veda palīdzības kravu uz Ukrainu.
Bruņu cepuru mums joprojām nav, esam runājuši arī ar Aizsardzības ministriju un dažādām oficiālajām struktūrvienībām Latvijā, tās mums diemžēl nav spējušas palīdzēt, tādēļ gaidām atkal voluntieru ieguldījumu mūsu drošībā, un ķiverēm būtu jābūt nākamnedēļ uz otro pusi klāt.”
Savukārt Jenots stāstīja: “Jā, mēs pirms došanās uz pirmajām līnijām ar labu cilvēku palīdzību nokomplektējām tā, lai mūsu pasīvā drošība pēc mūsu saprašanas būtu nokomplektēta. Tagad pirmais un galvenais mūsu sāpju punkts ir, ja ienaidnieks pielietos ķīmiskos ieročus - mēs lūgtu gāzmaskas un medicīnu, lai kara mediķi dod padomu voluntieriem, lai nodrošina mūs ar antivielām un individuālajiem aizsardzības līdzekļiem (..) pēc Padomju armijas standartiem vismaz uz tām pirmajām divām stundām.”
Jautāts, vai nav rūgtuma par ekipējuma neesamību, Leitis teica, ka nē - tas ir normāli: “Tā kā valsts mums deva tikai zaļo gaismu, lai mēs vispār te varētu būt, no manas personīgās pieredzes sarunā ar Nacionālo bruņoto spēku Rekrutēšanas centru un rezervistu pulciņu jeb nodaļu, tad atbalstu nemaz arī nebija ko gaidīt. Es principā arī nelūdzu, bet nu attieksme bija tāda - ko tu no manis vēlies? Gribi - brauc, negribi - nebrauc, zaļā gaisma iedota, tālāk pats savā sulā vāries.
Pievienošos kolēģiem - nebūtu saziņas ar tiem pašiem voluntieriem, tiem, kas sniedz humāno palīdzību, tad mēs vispār te pliki staigātu apkārt.”
Kalve pateicās visiem voluntieriem, kuri palīdzējuši: “Jā, pirmā palīdzība mums ienāca no Jēkabpils ar termovizieriem, nakts redzamības iekārtām, tur paldies Vilnim, Ingum, vēl veselai virknei, pamatā Jēkbapils uzņēmēju. Nākamā palīdzības krava nāca no Ingmāra, no Rīgas - šīs bruņuvestes ir viņa gādātas, faktiski ne gādātas, bet mēs samainījām pret vienu mikroautobusu. Šīs piecas vestes ir viena mikroautobusa cenā. (..) Tas bija Ingmāra gādāts mikroautobuss, kuru viņš samainīja pret piecām bruņuvestēm, lai, dodoties uz Irpiņu, mēs neaizietu pliki, bet ar šīm bruņuvestēm tērpti. Paldies Jānim Ratkevičam, paldies Imantam, uzvārdus nesaukšu, lai nereklamētu pārāk konkrētas partijas vai virzienus, kas mūs atbalsta. Paldies Ali noteikti. Ali atveda mums pirmās divas mašīnas uz gruzīnu leģionu. Tā, ka sajūta ir tāda, ka pēc barikāžu laikiem ir nākamā reize -
tiešām sajūta tāda, ka visa nācija ir sadevusies rokās, bet kopā jau ar ukraiņu tautu, un palīdz tiešām daudz cilvēku - tie ir simti tūkstoši, ko mēs redzam internetā - nāk gan medicīna, gan apģērbi, gan uzkabes dažādas. Paldies visai latviešu tautai.”
Ieročus gan iedevuši ukraiņi. Leitis pauda: “Ieročus mēs saņēmām “Karpatskij Sič”. Un pietiekami ātri. Lai cilvēki saprot: karš - tas nenozīmē, ja frontes līnija ir desmitiem kilometru projām, ka tas šeit nenotiek, tikai savādākā izpausmē. Stobrs karavīram, tas man liekas, ir galvenais, lai aizstāvētu brīvību, tos pašus neaizsargātos cilvēkus.”
Visi četri vīri ar ieročiem ir “uz tu”. Leitis pamatus militārajā jomā apguvis Zemessardzes speciālo uzdevumu vienībā “Vanags” un militāraja jomā darbojas jau no 1993. gada, Jenots jau 40 gadus ir mednieks, arī Vents Rāviņš ir labi pazīstams ar ieročiem, bet Gundara Kalves militārā pieredze sākās 1989. gadā, kad viņš tika iesaukts Padomju armijā un nodienēja divus gadus, bet 1991. gadā vīrietis iestājās Zemessardzē, kur pirmos piecus gadus aizvadīja profesionālajā dienestā, taču līdz šim brīdim ir Zemessardzes rezervē.
