Pastāvot aizdomām par Krievijas kara noziegumu pastrādāšanu Ukrainā, tiek vākti pierādījumi iesniegšanai starptautiskā tiesā. Juristi diskusijā Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” norādīja uz vairākām iespējamām īstenot starptautisku tiesu procesu šajā jautājumā.
Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele raidījumam norādīja, ka starptautiskajā kārtībā ir daudzi veidojumi un tiesību normas, kuras var iedarbināt, ja ir politiskā griba.
Tiesneses sacītajam par politiskās gribas nozīmi piekrita Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes lektors Mārtiņš Mintaurs. Tāpat svarīgi, pēc viņa teiktā, ir tas, lai pēc aktīvas militāras konflikta fāzes beigām nesāktos tirgošanās par notikušā apstākļiem un pušu argumentiem.
“Pašlaik morālais sašutums, kas valda sabiedrībā, Krievijas propagandu lielā mērā neitralizē. Bet ir zināmas bažas par to, ka, noslēdzoties aktīvajai konflikta fāzei, varētu sākties mēģinājumi to visu reducēt uz teorētiskām diskusijām par to, ka apstākļu ir dažādi. Un tikt cauri ar veselu ādu,” sacīja Mintaurs.
Tiesāšanas iespējas
ES Tiesas tiesnese Ziemele ieskicēja vairākas tiesvedību iespējas pret cilvēku, kurš sācis karu pret neatkarīgu valsti un vērsties pret tās civiliedzīvotājiem.
Pirmā iespēja ir Starptautiskā krimināltiesa, kuras jurisdikciju gan nav akceptējusi ne Ukraina, ne Krievija. Tajā gan var vērsties arī ANO Drošības padome, taču Krievijai tajā ir veto tiesības.
“Maksimālais, kas ir pašlaik iespējams, (..) prokurors var iet pietiekami tālu, vācot pierādījumus. Vai radīsies iespēja, kā palaist Starptautiskās krimināltiesas jurisdikciju (..), jāskatās Ukrainas pozīcija,” sacīja Ziemele.
Otra iespēja būtu veidot speciālu krimināltribunālu, ar iniciatīvu par kuru nākuši klajā Lielbritānijas juristi. Ziemele norādīja uz Sjerraleones precedentu: “Tas ir pirmais krimināltribunāls, kas tiesāja vēl pie varas esošu valsts prezidentu.”
Šis tribunāls gan bija iespējams tāpēc, ka Sjerraleonei bija vienošanās ar ANO Drošības padomi. Ziemeles skatījumā šo jautājumu varētu skatīt ANO Ģenerālā asambleja, kas savukārt pilnvarotu attiecīgās valstis veidot speciālo tribunālu.
Pastāv arī trešā iespēja - veidot reģionālu speciālu tribunālu, norādīja Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Māris Lejnieks. Viņš norādīja uz bijušā Čadas prezidenta tiesāšanu, kas bija iespējams, jo par tribunālu vienojās Sjerraleone un Āfrikas savienība. Līdz ar to, ja neizdotos panākt vienošanos ANO Ģenerālajā asamblejā, tad tribunālu varētu veidot Eiropas Padome.
Vienlaikus Lejnieks piebilda, ka primāra jurisdikcija ir valstij, nevis Starptautiskajai krimināltiesai: “Tikai tad, ja ne Krievija, ne Ukraina to nedarītu [nesauktu pie kriminālatbildības], tikai tādā gadījumā to varētu darīt Starptautiskās krimināltiesa.”