Kas lobē Krievijas gāzes intereses Latvijā, pēta "Atvērtie faili"

 
©Kaspars Krafts/F64

Krievijas prezidents Vladimirs Putins savu Ukrainā sākto karu finansē no naftas un gāzes tirdzniecības ieņēmumiem. Katru reizi, kad pērkam Krievijas degvielu vai gāzi, mēs ar saviem eiro palīdzam piepildīt agresora kasi. Latvijas Radio raidījums "Atvērtie faili" pētīja, kas sarežģī Latvijas ceļu līdz brīvam gāzes tirgum.

Ukrainas kara pirmajās dienās kāds "Twitter" ieraksts Latvijas enerģētikas procesu vērotāju vidū sacēla viļņošanos. Prestižā žurnāla "The Economist" analītikas atzara pētniece Agate Demarais publicēja tabulu ar Krievijas gāzes patēriņu Eiropas valstīs. Tabulā vienīgās valstis, kuras simtprocentīgi visu gāzi importē no Krievijas, ir Latvija un Čehija, vēsta "Atvērtie faili".

Turklāt Latvija bija pēdējā Baltijas valsts, kas atvēra savu dabasgāzes tirgu konkurencei, ļaujot krievu "Gazprom" ilgu laiku būt vienīgajam gāzes piegādātājam.

"Latvija ārkārtīgi aizkavēja Baltijas tirgus liberalizēto darbību. Mēs to labi atceramies. Tā bija viena no mūsu... Nu, tas tāds kauna traips Latvijas politiskajā vēsturē," komentēja enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš.

Acīmredzamā "Gazprom" lobija ietekme uz politikas lēmumu pieņēmējiem un vietējiem enerģētikas milžiem bija viens no iemesliem, kāpēc trijām Baltijas valstīm savulaik neizdevās vienoties par kopīgu sašķidrinātās gāzes termināli, ko bija gatava līdzfinansēt Eiropas Komisija. Kaimiņvalstis latviešiem vienkārši neuzticējās.

"Ir jāsaprot, ka tā ir mūsu pašu nolaidība un mērķtiecīga šo "Gazprom" un Krievijas čekistu līdzdalībnieku Latvijā sadarbība, kāpēc mums nav izdevies realizēt, piemēram, termināli. Kāpēc neizdevās realizēt? Jo savā laikā tie paši leiši un igauņi vienkārši pateica - jums šo lietu šeit vada un nosaka "Latvijas gāze" un tās Krievijas ietekmes aģenti. Un mēs nekad neiesim, teiksim, pakļauties šīm interesēm un iet kopā," šī gada februārī Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" skaidroja finansists Ģirts Rungainis.

Termināli uzbūvēja lietuvieši paši, un peldošajam kuģim Klaipēdā dots simbolisks vārds "Independence" jeb neatkarība. Tas ļāva iegūt neatkarību no Krievijas gāzes piegādēm ne tikai Lietuvai, bet arī Latvijai. Terminālis ir pietiekami jaudīgs, lai nodrošinātu alternatīvas gāzes piegādes visām Baltijas valstīm.

Nu jau piecus gadus Latvija ir arī atvērusi savu dabasgāzes tirgu. Tad kāpēc mēs joprojām simtprocentīgi visu gāzi pērkam no "Gazprom"? Enerģētikas eksperts Ozoliņš vērtēja, ka dati, visticamāk, ņemti no muitas un atspoguļo tirdzniecību uz Latvijas un Krievijas robežas.

"Tālāk sāk strādāt pavisam citi apstākļi Baltijas iekšienē, un man nav nekādu grūtību jums parādīt, kādas pašlaik ir plūsmas, kas ir lielākais patērētājs un no kurienes. (..) Šobrīd aktīvi strādā gāzes piegādes no termināļa Lietuvā, aktīvi notiek izņemšana no krātuves Inčukalnā. Gāzi saņem patērētāji Igaunijā un galvenokārt Somijā, Latvijā. Šķērsgriezums ar Latviju un Lietuvu ļoti aktīvi darbojas vienā un otrā virzienā. Brīžiem no Lietuvas termināļa uz Latviju un Somiju, brīžiem no Inčukalna virzienā uz Lietuvu. Tātad iekšā ir ļoti aktīvs un liberalizēts tirgus," sacīja enerģētikas nozares lietpratējs.

Tātad no tabulas tomēr nevar izdarīt secinājumu, ka Latvija, atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm, patērē tikai "Gazprom" gāzi. Baltijas valstu iekšējā tirgū, kam tagad ir gāzes cauruļvadu savienojums arī ar Somiju, būtisku lomu spēlē Inčukalna gāzes krātuve. Tajā parasti siltajā sezonā sapumpē gāzi nākamajai ziemai. Un šo krātuvi savām vajadzībām izmanto visu iesaistīto valstu tirgus dalībnieki.

Inčukalna dēļ arī veidojas specifiska situācija. "Igaunijai visa tirdzniecība notiek uz Latvijas un Igaunijas robežas. (..) Ja tā kādu laiku ir bijusi Inčukalnā vai tā ir tranzītā no termināļa Lietuvā, tad tā nav Krievijas gāze," skaidroja Ozoliņš.

Gazprom" nenoliedzami ir būtisks spēlētājs mūsu gāzes tirgū. Taču, kopš tirgus ir liberalizēts, Ozoliņš neuzskata, ka gāzes patērētāji tam dotu kādas priekšrocības. "Es domāju, ka šeit nepastāv nekādas speciālas attiecības. Tas patiešām ir liberalizēts tirgus," viņš norādīja.

Viens no lielākajiem gāzes patērētājiem Baltijas valstīs ir "Latvenergo". Intervijā Latvijas Radio janvārī tā pārdošanas direktors Uldis Mucenieks teica, ka gāzi pērk no vairākiem tirgotājiem. "Mums jau tas ir svarīgi. Lai mēs nonāktu pie tiem labākajiem piedāvājumiem, tajā brīdī, kad mums šī dabasgāzes iepirkšana ir jāuzsāk, mēs uzrunājam tos tirgus dalībniekus, kas mums var nodrošināt piegādi - tādi ir vairāki," skaidroja Mucenieks.

Uz jautājumu, kuri tie ir, Mucenieks atbildēja, ka tā ir "Latvijas gāze". "Tā var būt Igaunija un Igaunijas gāze, tas var būt kāds no Baltijas energoresursu tirgotājiem, kuriem ir, piemēram, kaut kādi atlikumi no iepriekšējām sezonām, Lietuvas gāzes uzņēmums," viņš turpināja.

Tāpat viņš norādīja, ka viņiem ir bijusi gāze, kas ir tikusi piegādāta no Klaipēdas. Juris Ozoliņš norādīja, ka otras lielākās gāzes piegādes Baltijas valstīm nāk no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV).

"Caur Lietuvas termināli. Tur viņš nevienu dienu nestāv nedarbojoties. Kuģi mainās, katru mēnesi vismaz ļoti liels gāzes piegādātājs šeit parādās," stāstīja Ozoliņš. Lūgts raksturot Klaipēdas termināļa lomu Baltijas valstu enerģētikā, Ozoliņš atbildi sāka ar to, ka "Zoom" platformā, kurā notiek saruna, uz ekrāna uzlika senu fotogrāfiju. Tajā var redzēt, ka arēnas ložā "Rīgas Dinamo" hokeja spēli Putina izveidotajā Kontinentālajā hokeja līgā skatās divi bijušie Latvijas premjerministri - Aigars Kalvītis un Valdis Dombrovskis, bijušais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers un vidū "Iteras" šefs Juris Savickis. Visiem mugurā "Rīgas Dinamo" krekli ar "Itera" logo uz tiem.

Fotogrāfija simboliski ataino, kāpēc Latvijas ceļš līdz brīvam gāzes tirgum ir bijis tik ērkšķains. Vispirms "Latvijas gāze" privatizācijas procesā ieguva 20 gadu monopoltiesības, bet kontrolējošu lomu šajā uzņēmumā - "Gazprom" un Savicka "Iteras" tandēms. Ilgus gadus Latvijas enerģētikas nozarē un politikā dominēja doma, ka "Gazprom" ir lētākais iespējamais gāzes piegādātājs Latvijai. Savukārt sašķidrinātās gāzes terminālis ir bezjēdzīga investīcija, jo caur to ievestā gāze nebūs konkurētspējīga.

Viens no visskaļākajiem šīs domas paudējiem bija kādreizējais VDK [Valsts drošības komiteja bijušajā Padomju Savienībā - red.] darbinieks Juris Savickis. Mūsdienu realitāte ir cita. Šodien un visu šo gadu Lietuva faktiski nepērk Krievijas gāzi, dzīvo no termināļa piegādēm un Inčukalna. Tas pats notiek ar Igauniju un Latviju," stāstīja Ozoliņš. Viņš uzskata, ka, pateicoties Klaipēdai, gāzes piegādes Baltijas valstīm pašlaik ir vienas no drošākajām Eiropas Savienībā (ES).

Savicki ar "Gazprom" saista ne tikai dalība "Latvijas gāzē". Krievijas uzņēmums "Gazprom Export" ir arī Savicka vadītā hokeja kluba "Rīgas Dinamo" ģenerālsponsors. Sākoties Ukrainas karam, pēc nelielas vilcināšanās "Rīgas Dinamo" paziņoja, ka savas saites ar Kontinentālo hokeja līgu sarauj.

"Gazprom" taustekļi ir plaši izstiepti ne tikai Latvijā. Bez bijušā Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera "Gazprom" ar labi algotiem amatiem uzpērk arī citu valstu politisko eliti.

Krievijas gāzes giganta labā strādā bijušais Somijas premjerministrs Pāvo Liponens. Vadošus amatus lielos Krievijas naftas uzņēmumos ieņem bijušais Francijas valdības vadītājs Fransuā Fijons un bijusī Austrijas ārlietu ministre Kārina Kneisla.

Tepat pie mums, kā zināms, "Gazprom" daļēji piederošo "Latvijas gāzi" vada bijušais premjerministrs Aigars Kalvītis. Tajā patvērumu radušas augstas valsts pārvaldes amatpersonas pēc tam, kad valsts drošības dienesti tām liedza pielaidi valsts noslēpumam.

"Latvijas gāzes" valdē amatu ieņem bijusī Valsts kancelejas vadītāja Elita Dreimane, bet tās meitas uzņēmumu ''Gaso'' vada bijusī Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane.